| Mad for sadness |
[Nov. 21st, 2012|04:33 pm] |
Viss plūst, un es nevaru iekāpt vienā upē divreiz, bet kājas tāpat slapjas. Acis reizēm arī. Ar ko tā cīnos?
Viss plūst. Pēc gadiem mēs tajos pašos mīļvārdiņos saucam citus cilvēkus. Daži pat tic, ka varbūt šoreiz viss paliks uz vietas. Es ticu Dostojevskim, visiem nākamajiem novembriem un tam, ko man reiz kāds teica - ka pasaulīgās mantas vajagot vien tik, cik vienam koferim.
Jūtos tā, it kā sēdētu nepārredzamā uzgaidāmajā telpā un lāpītu zeķes, vienreiz, otrreiz, trešoreiz; paģiras vai zeķes, kāda starpība. Viena pati ar savu koferi, pastumtu zem ceļiem. Nakts autobuss ved sapņos, un tur viss īstāk.
Heard melodies are sweet, but those unheard
Are sweeter: therefore, ye soft pipes, play on;
Not to the sensual ear, but, more endear'd,
Pipe to the spirit ditties of no tone:
Fair youth, beneath the trees, thou canst not leave
Thy song, nor ever can those trees be bare;
Bold lover, never, never canst thou kiss,
Though winning near the goal - yet, do not grieve;
She cannot fade, though thou hast not thy bliss,
For ever wilt thou love, and she be fair! (John Keats) |
|
|
| Baltiem diegiem šūts |
[Nov. 21st, 2012|11:01 pm] |
Bijušie dzīvokļbiedri mēdza smieties par to, ka es vienmēr paģiru un melanholijas gadījumos pucēju māju. Bet tad, kad apkārtesošā Hirosima savākta, vieglāk apsēsties telpā, un, to vairs nepamanot, kārtot lietas arī galvā. Tā nu šobrīd sēžu visnotaļ kārtīgā un spodrā istabā, kārtojot atmiņas failus par savu minci, savu pūku murratiņu, kura kopš sestdienas rīta nekad vairs nesagaidīs uz lieveņa, nebauros naktī pie ledusskapja. Nekad vairs nenāks nolaizīt asaras no vaigiem, kā to astoņpadsmit gadus darījusi.
Protams, varu mierināt sevi ar domu, ka vēl jau divi man paliek, bet, pielīdzinot visiem aizgājējas tikumiem un mīļumiem, šie tik tādi teļapauri, utizēdas un kāju maisīklas vien ir. Lai gan mīļi arī jau.
Gribas visus mīļos piediegt sev pie kleitas malas, lai neviens vairs nekur neiet. |
|
|