| One man's trash is another man's treasure |
[Mar. 30th, 2012|01:18 am] |
| [ | to teica balsis galvā |
| | silta jauka istabiņa | ] |
| [ | nav klusuma, jo skan |
| | Fred Neil | ] |
Izgriezu no kaut kur kumodē atrasta veca avīzes izgriezuma Purvīti un pielīmēju pie sienas. Tur divas melnā satīstījušās sievietes brien mājup pa sniegu, un tas sniegs ir gandrīz tādā tonī kā manas pelnu-ceriņu-lavandu sienas, tāpēc izskatās, ka viņas tā pamazām mērojušas ceļu augšup no kādas grīdas spraugas kā divi mērķtiecīgi tarakāni. Šis Purvītis esot "dažādos kaktos nomētājies teju vai visu 20. gadsimtu", pavisam sabojājies, lielām pūlēm restaurēts. Pie citas sienas man arī avīzes bildīte ar svečturi apmēram divu cilvēku augumā, kas arī tāpat nez kur mētājies, līdz nesen atrasts - precīzu stāstu neatceros.
Skatījos nesen daudz, daudz Bastera Kītona filmiņu - tāpat jau viena no patīkamākajām nodarbēm, kas vien šajā pasaulē iespējama, bet vēl pat patīkamāka šķita tāpēc, ka tās gandrīz visas savulaik tika uzskatītas par neglābjami pazudušām. Tad pamazām šur tur tās atradušās, un, kad Kītona kādreizējā villā ievācies Džeimss Meisons, viņš uzgājis gandrīz visas kādā kambarī, un, jauks un prātīgs būdams, parūpējies arī par to saglabāšanu. Viena īsfilmiņa samērā nesen atradusies kādā izbijušā Ziemeļeiropas trakonamā. Kādā no dokumentālajām filmām par viņu rādīja franču restauratorus, kuri starodami stāstīja, kā atradušās beigas kādai citai īsfilmiņai - ar tik lielisku joku!
Tā, lūk, šie no krāmu tirgoņa ratiņiem izkritušie gabaliņi saviļņo - citādi nekā tie, kas salīdzinoši droši stāvējuši jau simtgadēm un tūkstošgadēm, caururbjoši nolūkodamies mirstīgo nomaiņā sev apkārt.
Un veco Ļeņinu, kas gan jau bija sataisījies uz ilgu un mierīgu sēdēšanu, aizšūpoja jau pasenā pavasarī arī no mūsu mazpilsētas kultūras nama priekšas. Varbūt tagad guļ sarucis pie kādām miskastēm, kur kaķīši dodas uz randiņiem. Vien dažas košsarkanās "Ļeņina tulpes" nu jau drīz plauks aiz jāņogkrūma. Laiks ir viens liels un lielisks joks.
|
|
|
| Fetišisms |
[Mar. 30th, 2012|06:45 pm] |
| [ | to teica balsis galvā |
| | saulesgaisma aiz aizkariem | ] |
Tikko noskatījos Trifo La mariée était en noir - negaidīju, ka būs tik spēcīgi, tāda bildīte ar Hičkoka krītiņiem. Vispār patīk, kā cilvēki spēlējas ar svešiem krītiņiem, kā, piemēram, Vardas Le bonheur ar rokoko paleti aizslēptās feminisma spēlītes. Tie franču jaunvilnīgie īpaši paspilgtina to, kā pēc apmēram divdesmitajiem šabloni, atsauces, slikti un labi-slikti ieradumi un second-hand eksperimenti kursē no vienas pieturas uz otru. Varbūt tāpēc kino (man, man, subjektīvi, protams) šķiet tas teju spēcīgākais no mākslas veidiem, ka var noķert garāmskrienot aiz matu bantes un redzēt vēl nesen, nupat - pirms nieka gadsimta - visā jaunavībā.
|
|
|