| Ķērcieni no ierakumiem |
[Apr. 9th, 2011|02:14 pm] |
| [ | to teica balsis galvā |
| | ha ha. | ] |
| [ | nav klusuma, jo skan |
| | no kaimiņistabas | ] |
Nezinu, kā lai atbrīvojas no šīm milzīgajām dusmām, kas guļ kaut kur uz krūtīm ar sumo cīkstoņa svaru. Nododos kaitinošai un pārmērīgai Vudija Allena tipa neirotiskai pašanalīzei, neatrodu nekā nomierinoša. Ir sajūta, ka apkure atslēgta ne tikai dzīvoklī, bet visā manā dzīvē, organismā, sajūtās, prātā. Grūti saprast, kādus rēķinus neesmu maksājusi, bet vēl pēdējā dumpīguma žestā saku sev, ka tīšām neesmu maksājusi, ka pati no sirds esmu gribējusi kļūt vientulīgāka-gadu-no-gada-un-lai-atšķeļas-pēc-drauga-draugs untātālāk, atbrīvoju no skaņas tāpat klusējošo telefonu, sliktā Garbo atdarinājumā saku "I want to be alone". Mēģinu sevi saturēt kopā ar visādiem apsējiem un plāksteriem tiktāl, ka sāku izskatīties pēc mūmijas, sīpolzupu sālu ar asarām, un tomātzupu arī. Noaužu sevi no svešiem stāstiem, pamazām izdilst viss pārējais, pašai nevajag stāstu, jo tie visi beidzas ar smagu pēdējā vāka sitienu pa seju, beidzas ar prom aizslīdošiem beigu titriem. Tā vietā labāk skatos Rashomon, un pēc tam izpeldu cauri tādam pašam lietum šajā pilsētā, skatos Rope, un zīmēju arī sev kartona Ņujorku aiz loga, mirstu visādās nāvēs, griežu dzeloņstieples un roku tuneļus zem barakām, un skrūvēju gāzmaskas nepilngadīgo pāraudzināšanas iestādē. Man ir tikpat zilas acis kā Polam Ņūmenam un Malkolmam Makdauelam, kad viņi dumpojas pret pastāvošo iekārtu untātālāk attiecīgi Cool Hand Luke un If...., un es arī dumpojos, metu ar ķiegeļiem gan pa šņabja bodīšu skatlogiem, gan pa savu kristāla oliņu sirsniņu, jo šķembās stāvēt ir jēdzīgāk, kad nav neviena, ar ko kopigi paklusēt. |
|
|
| Confessiones (uz sienām) |
[Apr. 9th, 2011|03:32 pm] |
Visas domiņas skan tik banāli kā pašnāvnieku vēstulītes un džinkstīgi un neatlaidīgi riņķo ap galvu kā multenēs tās zvaigznītes pēc tam, kad kāds dabūjis pa galvu. Ar visu savu noslieci uz pašžēlošanu un melodrāmu tomēr nekad neesmu zinājusi, ka var justies tik sakropļoti.
Nē, nemaz negribu taisnoties, negribu sevi šaustīt ar tādām rīkstēm kā "melodramatiskums" un "banalitāte". Zinu, ka mūsdienās nedrīkst neko just, jābūt vēsumam, distancei un vieglai cinisma piegaršai, un ja tomēr kaut kas tiek ārpuskārtas justs, tas glītos sainīšos jānodod psihoterapeitam aprakšanai. Es protu to visu spēlēt, protu savstarpēju apņirgāšanos flirta vietā, protu pudelesbrālību, kurā tempj kā uz sacensībām un runā tikai par sevi, katrs tikai par sevi; protu varbūt pat pārāk labi, tomēr gribu atpakaļ bērnības ticību tam, ka šeit kaut kas pašā pamatstruktūrā ir pareizi, gribu atpakaļ tiesības uz lielajiem Vārdiem (cēlums-patiesība-pašaizliedzība-draudzība-mīlestība) un Idejām. Neprotu sarunāties, neprotu teikt īstos vārdus, neprotu komplimentus, vieglu draudzīgumu, acu kontaktu, neesmu pat īpaši nepatīkama, gluži vienkārši viens no tiem cilvēkiem, ar kuriem gadiem ilgi mācies vienā klasē, bet jau pēc vēl pāris gadiem vairs nespēj atcerēties ne to vārdus, ne sejas. Tomēr manī ir daudz labvēlības, mīlestības un piedošanas, un varbūt tieši no sakropļotības tā dzimst, tāda spēcīga zemestrīce, un te nu es sēžu uz sava rezervistu soliņa, un gaidu, kad ieraudzīšu savu mērķcēloni, mazliet kā Ouenā Mīnijā. Un tikmēr šeit rakstu ar sūdainiem pirkstiem, šeit, jo tas ir kā uz sienas ielā, pa kuru neviens nestaigā. Un varbūt kādreiz kāds tomēr nostaigās pa šo ielu, varbūt kāds, ar ko kādreiz mācījos kopā vienā klasē un kuram vairs neatceros ne vārdu, ne seju, un izlasīs manu "es gribēju tikai labu". |
|
|