| Vilkt svītriņas uz stenderes |
[Dec. 12th, 2012|04:49 pm] |
Divpadsmitniekus nogulēju. Tā jau arī pasaules galu var nogulēt, ha. Kaut man nebūtu iebildumu pret pasaules galu - tik daudz vīna, cik vien var izdzert, neuztraucoties par paģirām, vēja svilpošanu makā un citām rītu likstām. Vairs nekādu mokošu, ieilgušu problēmu, nekādu skrejošu domu, kas sastāv vien no nesaprātīgām amatierpsiholoģijas atziņām un pastāvīgas vaimanāšanas. Ja ne gluži pasaules galu, tad vismaz dodiet man kārtīgu zombiju apokalipsi - tāpat to redzu sapņos vidēji katru otro nakti (nemūžam man nevajadzēja grābstīties ap "The Walking Dead", nekādu seriālu vairs, tikai kinokinokino atkal). Pārējās naktis dabūju cīnīties ar sērijveida slepkavām, salašņu bandām un dažādu briesmoņu asorti - citiem vārdiem sakot, mana galva ir pārvērtusies par televizoru. Tŗīsdesmit astoņi kanāli un visur tikai muļķības vien.
Atradu šo "jaunības" dziesmiņu, nolēmu brītiņu ļauties. Ziemā tāpat nav daudz citu izklaižu kā vien melodrāma un cilvēku sišana ar sniegalāpstu.
 |
|
|
