| |
[Apr. 24th, 2005|09:50 pm] |
| [ | gara stavoklis |
| | sveetdieniig labs:) | ] |
| [ | dungo |
| | Metallica | ] |
Ja par pašu nedēļu tik vien kā darbi vien, tad brīvdienas varēt teikt bij vienreizīgas.
Tā jau viņš i labi iekārtots, ka tikai divas dienas nedēļā mēs varam ar gudru ziņu veltīt sev un saviem tuvajiem. Redz man domāt, ka tas Dieviņš tētiņš ne velti tā iekārtojis, jo kā visiem zināms kas par daudz tas par skādi, protams, izņemot darbu, tā nekad nevar būt par daudz.... Bet ko nu filozofēs par tik aukstām lietām, labāki pastāstīs Jums par to cik jaukas man bija brīvdienas precīzāk sakot piektdien, šo reizīt...
Viss sākās jau iekš piektdienas dienas vidus, kad saņēm ziņu, ka kaimiņu sādžas korgā būšot reti smuks sievišķis. I protams neesmu jau nekāds rudmatis, lai neietu lūkoties. Tā nu visus darbus kārtīgi apdarījis devos ar...
Vai man pārsteigum, kad viena sievieša vietā pie galda sēdēj vesals bars šo dīvaino dieva radību, kuru izprašanai tik daudz gudru grāmatu sarakstīts, bet īstenībā vienīgā pareizā pieeja i mīlēt. Tomēr ne par mīlestīb bij laika domāt. Acis skrēj no vienas dziļā dekoltē uz otras lokainajiem matiem, pie trešās mazajām krūtīm, pie ceturtās smaida. Takš jātzīst tik daudz sieviešu vienviet i grūti paciest, jo viņas jau kā īsteni bara dzīvniek, sajūtot sav spēk iekš to dauzdum un varēšan uzreizīt metas virsū pretējā dzimuma vienpatim, kas atnācis tik acis papriecēt ar šamo dabas daili. Un te nu bij jātur ir visi tie dzelokšņi, ko šīs citādi rāmās būtnes [dažreiz pat ļoti paklausīgās, pakļāvīgās] sajutušas savu daudzum uz nebēd dalīj! Bet ko tur liegties par to jau neturēšu takš ļaunu prāt uz tik visād citād jaukām būtnēm...
Tagadiņ arī saprot kā maldijos un cik mana dzīves pieredze tomēr vēl maziņa, jo redziet pēc kāda laiciņa iekš kaimiņu sādžas krogā ienāc vietējais, kā sacīt jāsaka, pat pirmais vīrs ciemā, mute lielā smaidā vērsta, laikam jaunus zobus bij salicis, apsveicinājās un aizlavijās pie cita galdiņa sērst ar savu konjaciņu. Tai brīdī sajutos makten labi, redz es un tik daudz sieviešu, bet viņš ar divām pirmpienītēm sēž... Bet, ak, tu tavu maldīšanos, un cik viņam taisnība, ne jau sieviešu daudzumā tas labums, bet to glupībā, jo kā visiem sen zināms, meitiets i pavieglu prātu līdz pirmajām laulībām, tad tas prāts pamostās, tad nevis tu mani uz sevi vērstas starojošas actiņas, bet ausis nemitīgi dzird dzēlības, un man gadījās vēl pretī teikt, i manas brilles bija zem galda...
Tā nu tas vakars pagāj. Klausoties nabag apspiesto sieviešu klīrēšanos, raugoties viņu jaukajos dekoltē un sapņojot par pieskārieniem lokainajiem matiem... Tomēr prātu saglabāju un laicīg notinos mājās viens pats.
Sestdien pavisam mierīg pavadīj iekš mājām lasot „Militārā Čingishana impēriju”.
Bet par šodien godīg teikšu vien vilšanos piedzīvoj gan, kādu krietnu strēķīša laika atpakaļ biju izsūtījis rakstveida ielūgum uz vien kortelīt kādai kaimiņrajon meitenei, aber saņēm arīdzan atbildi, bet šamējā bij pamanījusies atnākt krietni vien pēc ielūgumā rakstītā datum, i ar atrun, ka neesot bijusi iekš sav sētu vesal mūžīb. Vai patiešām nevarēj godīg pateikt, ka redz tai dienā būs aizņemt ar citiem priekiem? Bet kas bijis, bijis, dzīvojam tālāki...
Pabučājamies? |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}