Ķirurga dienasgrāmata - January 28th, 2013

Es jau zināju, ka reiz nonākšu līdz šim mokošajam izvēles izdarīšanas brīdim, ko visu laiku veiksmīgi attālināju, to ignorējot. Beidzot ir jāpieņem kāds lēmums. Mana lielākā profesionālā dilemma. Divas iespējas. Kā ziema un vasara. Kā diena un nakts. Viena otru izslēdzoša, līdz ar to apvienot nav iespējams. Izvēloties vienu, pilnībā zaudēšu otru. Katrā savi plusi un mīnusi. Tas nebūtu tik nopietni, ja vien katrs profesionālās izvēles lēmums nelīdzinātos laulībām - apprecēties vienlaikus vari tikai ar vienu un arī izšķirties pēc tam nav tik vienārši. Nu, kurš var palīdzēt un pateikt priekšā, ja šoreiz loģika un intuīcija absolūti nestrādā?

Piektā pēcoperācijas diena. Paciente ik dienu uzdod jautājumus. Šodien pēc kārtējās pārsiešanas, slimniece beidzot ir izpētījusi savu vēderu.
A: Dakter, kā tad Jūs man to tīkliņu trūcei pielikāt priekšā - vēderu taču netaisījāt vaļā, vai ne? - slimniece, ietinusies savā bandāžā, ar jautājošām acīm lūkojas uz augšu.
B: Nē, vēderu taisījām vaļā, lai salabotu trūci un tīkliņu smuki iešuvām iekšā, kā jau iepriekš stāstīju, - draudzīgi paskaidroju.
A: Bet tas nevar būt, jo man taču nav nekādas rētas! - slimniece turpina ar manāmu izbrīnu.
B: Nē, rēta Jums ir - es taču pati Jūs šuvu ciet... - es ar smaidu skaidroju.
A: Nē, dakter, ka es Jums saku! - vēl pārliecinošāk saka paciente.
B: Nē, nu, tas nav iespējams, - saku, nu, jau sākdama šaubīties. Nevar taču būt, ka man sāk rādīties vai būtu ko aizmirsusi.
Beigās kopīgi attaisījām vaļā pārsēju un konstatējām, ka mazā, smalkā līnija, kuru slimniece pat nebija ievērojusi, ir grieziena vieta.
Lūk, kosmētiskās ķirurģijas spožums!

Atver, paskaties, sadusmo anesteziologu un aiztaisi. Jo mūsu valstī laparotomija izmaksā lētāk nekā kompjūtertomogrāfija.