Ķirurga dienasgrāmata - October 8th, 2012

Cik gan interesanti formējas katra pacienta vizītes pēcgarša. Viss pamatā atkarīgs no ekspektācijām. Slimnieks, kuram tiek piedāvāta lieliska operācija, kas goda vārds ir vienīgais viņa problēmas reālais atrisinājums, aiz vilšanās noskan pieņemšanas telpā kā salā atstāts ieplīsis trauks. Cits savukārt, atbildē saņemdams tradicionālās standarta frāzes, jūtas kā Atlants, no kura pleciem nocelta zemeslode. Poliklīnikā ik 15 minūtes dzimst jaunas attiecības.

Mana apmierinātība nebeidz noplakt. Šodien radās amizanta situācija, kad 2 sekundes paspēju pabūt sievas lomā. Ceru, ka patīkamā atmosfēra nav vienkārši pseidojaukums zināmas radniecības dēļ. Labi, piekrītu, ka epizode ar rekomendācijām turpmākām konsultācijām varbūt bija mazliet samākslota, kas varētu radīt aizdomas, tomēr attaisnojams ir tas, ka savu viedokli biju paspējusi pamatoti noformēt jau līdz tam brīdim, kad prezentēju savas zilās asinis.

Pacienti spēj piedot komplikācijas, bet ne sliktu attieksmi vai ārsta nepieejamību.

"[...]Iepriekš uzskaitītās pasaules attīstības tendences liecina par to, ka pastāv nepieciešamība pēc globālās izglītības gan mūžizglītības kontekstā, gan formālajā izglītības sistēmā, jo pašreizējā vēstures periodā notiek būtiskas politiski ekonomiskas un sociālas pārmaiņas, kuras šobrīd ir grūti viennozīmīgi novērtēt, taču tās izvirza noteiktas prasības visai sabiedrībai kopumā un katram indivīdam atsevišķi – dažādas prasmes, iemaņas un vērtību sistēmu ieskaitot, kas tām ļautu pēc iespējas pilnvērtīgāk integrēties mainīgajā pasaulē. [...]"


Es saprotu, ka manam viedoklim šajā gadījumā nepiemīt nekāda apstākļus ietekmējoša nozīme - darbs ir darbs. Bet, piedodiet, atvainojiet, vai tiešām kāds to visu lasīs un viszinīgi kasīs zodu vai pakausi no satriecošās un superlietderīgās informācijas plūsmas, kas meņģē manas smadzenes nu jau otro vakaru? Vienkārši verbālā caureja. Āfrikas bērni no tā paēdušāki nekļūs.