| 1. septembris. |
[Sep. 1st, 2025|11:47 pm] |
Šausmīgi nāk miegs, bet es mēģinu zīmēt kaut kādas nesaprotamas skices. Uzdevums atslēgt prātu; kā tas iespējams? Kas man tad jāsapīpējas?
Ejot mājās no bērnu dārza domāju, ka nafig man tas viss vajadzīgs? Jā patīk, bet nu un? Daudziem cilvēkiem daudz, kas patīk - nogalināt piemēram, bet viņi to nedara.
Meklēt darbu mākslas skoliņā ar pieaugušiem bērniem, kuri zin, ko vēlas?
Pasniegt gleznošanu pieaugušiem?
Iet strādāt par auklīti b/d?
Iet strādāt lidlā? Vislabāk gaismas pils mākslas nodaļā - tur es pēc mēneša zinātu visu, ko ieteikt apmeklētājiem. jo grāmatnīcā strādāt es nevaru, klienti paliek neapmierināti par ieteiktajām pārāk nopietnajām un skumjām grāmatām, lol.
Vēlos brīvību, kuru varu sasniegt tikai 2 veidos.
Vēl man ir pasliktinājusies atmiņa un tāpēc iespējams izdzēru dubultdevu ar ad.
Ļoti patīk jaunais MM albums. Jāsamācās teksti, hi hi.
Vēlētos dzīvot kā aristokrāti, katrs savā istabā, jo nu vells pār stenderi, vīra diezgan agresīvā grozīšanās traucē jau tā manu trūkstošo trauslo miegu.
Martā būs personālizstāde, kurai arī jāgatavojas, lol. Es nezinu. 18. novembrī jābrauc un kopizstādes atklāšanu, šausmas. Man bail par viseo, kuru tad arī publicēs... es pārāk daudz sarunāju muļķības par to, ka stikls man ir 3 formās - dizains, vitrāžas gaismas burvību, un asinis.
No vienas puses es priecājos, ka spontāni, neapdomīgi piekritu meistarklasei lma. Man patīk šādi izaicinājumi. Akadēmijas sindroms. Bez tās es radu tikai lietas, kuras nevienam nav vajadzīgas, nesaku, ka akadēmijā radītās ir kādam vajadzīgas.
Vīrs visu laiku manu labo garastāvokli dovno līdz plintusam. Es nevēlos pārcelties no šīs vietas, kur man viss ir tik tuvu sasniedzams bērna nākotnei. Kā pierunāt dzīvot kā maziem pieaugušiem cilvēkiem? Es palieku ar bērnu te, viņš pārvācas uz studijas tipa dzīvokli un izveido savu retro paradīzi. Savukārt es viņa smirdīgajā istabā sev darbnīcu.
Attiecības 100% uzlabotos, jo man traucē citi cilvēki (izņemot bērnu). Vēlos suni. Dobermani. Biju iepazinusies ar vienu sunīti, bet viss izčabēja, jo tomēr par tālu. Vēlētos iepazīties ar kaimiņu dusmīgajiem suņiem un vest pastaidziņā mierīgāko no tiem. Patversmes neder, jo tad es atbrauktu mājās ar suni, bet dzīvniekus es vairs nevēlos. (Kad es nomiršu, vēlos, lai mani apglabā kopā ar Fejas urniņu.)
Pēc akadēmijas 2 bēigšanas ir zaudēti "draudziņi", bet nekas. Kad nav tēmas sarunām par neko citu, kā pasniedzēju un izstāžu apdiršanu, tad neko. Tā vietā atjaunoju citas attiecības, kurās saskares punktu ir vairāk. Es gan baidos par pretējiem viedokļiem, kas man liekas interesanti diskusijām, cerams viņai arī.
Pēdējā draudzīdza beidzās ar foto, kurā nosūtīju savu svaigi sagriezto roku. Tā ir, ka iespējamas vienpusīgas sarunas, mani atstājot ar sevi pašu. Brīžiem liekas, ka es kļūstu trakāka un vienaldzīgāka par apkārtējo "ko par mani padomās?". Kam tas interesē, 2 sekundes, kad dzīvība un tās atšķirības ir tik fenomenālas savā simetrijā. |
|
|