fashionista

Tā nu reiz ir gadījies, ka franču haute couture radītājs nav it nemaz francūzis. Pēc 7 gadu ilgas tekstilmākslas apguves Londonā, 20gv Charles Frederick Worth (1825.- 1895.) atbrauca uz Parīzi. 13 gadus vēlāk (1858.), kopā ar savu partneri radīja savu modes namu (Rue de la Pe). Worth bija pirmais, kurš saprata kā kļūt par zvaigzni. Tagad tik pašsaprotami, tolaik- ekstravaganti- viņš sāka parakstīt savus radītos modeļus. Pie tam, katru gadu skatītājiem tas piedāvāja jaunas kolekcijas. Šis fakts ir būtisks jo tādējādi viņš iemānīja, ka ir nepieciešams tērpus iegādāties ik sezonas, ka mode ir mainīga un tai jātiecas sekot.

Čārlza modeļi nebija tik revolucionāri kā pielietotā mārketinga stratēģija. Modelētāks krinolīnu padarīja maigāku, kuplumu aizstājot ar liegu kritumu kleitās- auduma atlikums no priekšpuses vienkārši tika aizlocīts uz aizmuguri. Tanī pat laikā, viņa izstrādātie modeļi drīzāk sekoja 18.gs. tradīcijām un nevis raudzījās iespējamā nākotnē, prognozējot tendenču attīstību.

Tādējādi 1900.g. Vispasaules izstādē (Parīzē, tā izstāde, kurai par ieeju tika iecelts nule slavenais Eifeļtornis) netika piedāvāti nekādi jauni silueti; toties sensācija bija tā, ka nu sevi demonstrēja jauna kuturjē paaudze. Protams, visi orientējās uz Vorta tradīciju gūzmas (kurš tanī laikā jau kā 5 gadus bija miris) un viņa darbu turpināja dēli- Gastons un Žans Filips.

Vortam, kas spēja savienot angļu šūšanas tehniku ar franču šiku, tika radīts un piemērots vārds- 'kuturjē'- couturier- (modelētājs). Līdz šim eksistēja tikai apzīmējums couturieres, kas drīzāk apzīmēja šuvēju.

uz tikšanos nākamajā vēstures stundā!!!!
hahahahah

Piedāvāju Jums atskatīties visai senā pagātnē, uz modi 1913.g.
Attēli atrasti iekš: http://glassoffashion.wordpress.com/ Turpat arī komentāri, bet te- bildes bildes bildes!!!

  Urra vakardienas jubilejā lielam un būtiskam vārdam modē- Gabrielle Bonheur Chanel (1883- 1971) t.i. Coco Chanel! Viņas māte nomira, kad meitenei bija vien 12 gadi. Tēvs, nespējīgs uzturēt 5 bērnus, Gabriellu kopā ar māsu nosūtīja uz bāreņu patversmi, kur meitene arī iemācījās šūt. Ar mīļākā finansiālu atbalstu, ap 1910.g. meitene atvēra cepuru veikalu uz Rue Cambon, Parīzē. Un tālākais jau ir labi zināma vēsture.

"The world will know and understand me someday.
But if that day does not arrive, it does not greatly matter.
I shall have opened the way for other women."

 

Skaļa, šokējoša un skandaloza- netipiska Parīzes sieviete tālajos 1800. gados. Lai protestētu pret sieviešu apspiešanu, diskrimināciju, Sanda valkāja vīriešiem piedienīgus tērpus- kreklus, bikses, žaketi, kaklasaiti un hūti- visu komplektu. Iepriekšminētais ir arī lielisks piemērs tam kādēļ citi šo dāmu neizprata. Iespējams, vienīgais kādēļ viņa tika "sveikā cauri" ir tās rakstnieces slava, citādi- tiktu visas sabiedrības izstumta. Tanī pat laikā, viņa kļuva par sava veida ikonu, par naida upuri no to sieviešu puses, kas iestīvēja sevi korsetēs un komplicētās kleitās. Sanda ne vien nēsāja vīriešu apģērbu, bet arī smēķēja cigārus un tai piemita raupja humora izjūta. Brīnišķīga sieviete.

Plašāka informācija rodama vien gūglē ierakstot George Sand, interneta plašumos rodami arī viņas darbi (skat. Gūtenberga web). Diemžēl labākos foto neatradu.

Un manis cienītais Džons turpat.

Foto- http://www.nytimes.com/slideshow/2008/06/05/fashion/20080606_FUNERAL_SLIDESHOW_index.html

http://runway.blogs.nytimes.com/

( Ditas Rietumas raksts )