fadette

Sprīdīša brīvprātīgā trimda. Memuāri.
2/3/09 08:32 pm
1. sērija.
31.01.09.
Mēs varonīgi cīnījāmies. Pieveicām lidostas labirintus, atradām vilcienus, izlūkojām stacijas krustceles un PAT atradām īsto ceļu īstajam vilcienam. Mēs bijām varones. Un varones veiksmīgi nonāca Amjēnā. Varones atrada īsto autobusu un smaidot devās pēdējā cīņa. Nepaveicās. Kāds idiots bija izdomājis, ka manas kojas ir otrā pilsētas malā.. viss jau būtu pieņemami, ja tikai man arī kāds to būtu paziņojis. He.. sēžu Ievas istabā. Gulēsim kopā. Ar Ievām tā man bieži gadās.. :D
Man ir grūti.. tas viss man maziņai ir par daudz. Es vienkārši neesmu radīta lielām problēmām. Man vajag mazas mazītiņas problēmiņas.. Nu kāpēc jūs man uzgrūžat to visu???
Man pietrūkst daudz kā. Vakar es atvadījos. No kāda uz mūžu. To es vēl neaptveru. Sāp. Bet tajā pašā laikā es uztraucos par savām ikdienišķajām problēmām.. es nevaru apstādināt savu dzīvi.. un vai vajag? „..tērpts baltās glītās linu drānas un spožā laiviņā viņš īrās debess gaišumā.” Nozīmēja daudz. Glabāšu piemiņu. Apsolu.
Un murkšķis. Viņš liek raudāt. No laimes. Atdotu daudz, lai būtu pie viņa. Daudz. Nav jau tā, ka es nenovērtēju, ka man dota šī iespēja.. es vienkārši esmu vāja. Puņķis un asara. Atkal nelīdz apziņa, ka mīl, ticība, ka gaidīs. Tā ir atkarība. Opijs. Mana lielā mīla.
Es saņemšos. Man jau īsti nav izvēles.. esmu iemesta šajā virpulī. Rīt vēl eksistēšu, pirmdien cīnīšos. Iešu runāt par koju maiņu, centīšos izkarot vietu šeit. Man jāvar. Pirmdien mēģināšu nedomāt par to, kas pietrūkst. Domāšu par to, kas būs..SAŅEMŠOS.

2. sērija
01.02.09.
Es nezinu, kur ņemt spēku, lai saņemtos. Viss šķiet tik bezcerīgs un bezjēdzīgs.
Šodien nolēmām izpētīt apkārtni. Saprast kas un kā. Spīdēja saule un viss likās skaisti.. bet tad – VĒJŠ. Jā, tieši tā, VĒJŠ ar lielajiem burtiem. Tāds, kas mēģina tev smadzenes no galvas izraut. Par spīti visam, atradām skolu, zinām, kā tur aiziet. Izpētījām un pārbaudījām autobusu līnijas. Viss funkcionē! :D Jā, bijām arī centrā. Katedrāli redzēju. Skaisti. Ja tik nepūstu. Sildījāmies Quickā. Dzēru negaršīgu kafiju un ēdu frī. Nu ļoti jau veselīgi. Tad.. jā. Meklējām mājupceļu. Jāpierod vārdu „mājas” attiecināt uz kojām. Šeit vēl nav manas mājas, bet gan jau. Ilgi gaidījām autobusu. Izmantojām kino ēku, lai sildītos. Jā. Kino atļauties nevarējām.. sālīti.. :D Nez kāpēc, par to visu gribās pasmieties.. laikam jau pārāk drūmi viss, lai ņemtu nopietni..
Sēžam savos 9 kvadrātmetros. Jau ilgi. Darīt nav ko. Un iepazīties negribas. Ielīst savā aliņā un palikt drošībā. Jauko latviešu studenti tēlošu vēlāk. Cerams.
Biju dušā. Ievai bija labs apzīmējums – sajūta kā kosmosa kuģī.. Tiešām. Tādā kā kapsulā, kur knapi var apgriezties. Bet vismaz tīra un smuka tagad.
Man vēl joprojām pietrūkst Dāvja. Varbūt tāpēc, ka tik daudz brīva laika, lai domātu, lai skumtu. Tiešām gribu, lai viņš atbrauc. Te tak tik daudz gaismiņu!! :D
Rīt ir lielā diena. Cerams, ka veiksmīga. Jāsaņemas. Žizeli līdzi un kārtot ģēlas. Es taču māku iežēlināt cilvēkus.. vismaz man tā liekas. Darīšu, ko varēšu un gan jau viss būs labi. Optimismu, Elīn!
Sprīdītis nezin ko darīt. It kā varētu iet gulēt, bet šī diena tik ļoti nobumbulēta, ka pagulēt tik un tā īsti iespējams vēl nebūs. Jāvelk laiks. Līdz rītam.
Sprīdīša memuāru otrās sērijas beigas.
0 comments Leave a comment