man ir `slimība` uz mazām lietām. es nevaru iet grāmatnīcā, jo uzreiz pielīpu pie galdiņa vai plaukta, kur stāv tās mīlīgās (mans top vārds pēdējā laikā) plaukstas izmēra grāmatiņas, kur ir dažādi domugraudi, aforismi, arī dzeja, `12 veidi kā kļūt laimīgam` tipa grāmatas. ja es varētu, es iznestu visus tos plauktus ārā. tiešām
vēl man ir parādījies trakums uz saldumiem. te, piemēram, nesen iegāju veikalā un iztērēju turpat četrus latus par čupačupiem, konfektēm, halvu, šokolādēm.. bet es nekādi nevarēju to visu nenopirkt, jo tās konfektes ir tik ļoti mīlīgas, jā, mīlīgas, ka es kā mazs bērns stāvu veikalā un priecājos
tas pats ir ar rotaslietām. auskariem un gredzeniem, galvenokārt. nu, zināt, lielveikalos un citur ir tie smukie stendi, kur viss jau pa gabalu mani vilina. es mēģinu, cik vien ātri tas iespējams, iet kaut kam tādam garām un skatīties uz zemi, bet reizēm es tomēr padodos

nu jā, tur pazūd mana nauda. vismaz to es zinu un nekur tālāk nav jādomā

vakar man bija ļoti laba diena. lai gan varbūt pati diena nebija tik spīdoša, bet es jutos labi. un tad sākās - vakarpusē man tik pēkšņi un tik ļoti sāka sāpēt galva, ka es gribēju kādam iedot pa seju. šķiet, ka temperatūra arī bija. šorīt pamodos ar tām pašām problēmām. uz skolu aizgāju, bet jutos mirusi. katra mazākā skaņa lika galvai eksplodēt. nu neko, izdzīvoju. atnācu mājās (aka uz kojām), atkal atplīsu uz kādu stundiņu, pamodos, bet joprojām gribējās kādu piekaut. tgd jau ir normāli, paldies
šodien biju universitātes lasītavā. un tur arī ir tik mīlīgi. man bija jāmeklē kaut kas latviešu valodai (starpcitu, iesaku pašķirstīt latviešu valodas slenga vārdnīcu - nosmējos līka), bet es, protams, attapos pie grāmatām, kuras skaidro cilvēka vārda nozīmi vai analizē rokrakstu. vēl dzeja. kur nu es bez dzejas

gabaliņu no sirds
lode pastaigājas
gabaliņu no sirds
iemaldās kalnu vējš

cilvēks gāja pa tiltu
šķita ka jāapstājas
vakars bija tik skaists
taisni vai sirdi plēš

/j. elsbergs/

bet vispār es kaut kad otrdien attapos, ka šonedēļ jau ir pirmā advente. un man ir skumji. man šeit patiesībā kaut kā diezgan bieži ir skumji. varbūt es sevi tā noskaņoju, bet nu.. man jau liekas, ka jebkuram manā vietā būtu kaut nedaudz skumji. jūs varbūt neraudātu katru vakaru (labi, gandrīz katru - lai neliktos tik nožēlojami) pirms aizmigšanas, bet tik un tā. un nē, man neiet slikti, man viss ir kārtībā, vienkārši.. šonedēļ, piemēram, es esmu viena pati palikusi kojās. kas ir briesmīgi. man ir diezgan daudz jāmācās, daudz jāizdara un jāpaspēj. bet es esmu viena pati. gan te, gan, šķiet, ka vispār. : )

un, jāaaaa, man tik ļoti patīk, kā liepāja gatavojas ziemassvētkiem. nu, liepājniekiem jau tie visi rotājumi un pasākumi bijuši nebijuši, bet man tas šķiet tik (atkal) mīlīgi, ka vai! es nevaru sagaidīt, kad te viss būs pabeigts, tam noteikti jābūt ļoti skaisti. un tad es varēšu kā mazs bērns (tāpat kā pie saldumiem) skatīties apkārt atvērtu muti. pilnai laimei trūkst tikai sniega. šogad vēl neesmu redzējusi sniegu. laikam tāpēc arī tik ļoti sagribējās mājās. tur ir sniegs, ja ne pat kupenas jau, tur ir mans kaķis un mani mīļie cilvēki. vēl trīs nedēļas, vēl trīs nedēļas. es nečīkstu. cheers

pamodos ar vārdiem, kas skanēja gaitenī, `viš i gejs, viš i gejs nenormālākais, ejam tālāk, viš i gejs`.. pēc laika runīgais čalis atgriezās, haha. es te tā domāju, vai man vairāk patīk vai tomēr nepatīk tā mūžīgās ballītes sajūta, kas valda 5. stāvā. laikam jau patīk, esmu pieradusi, un nav ne vainas

man ir žēl, ka cilvēki, ar kuriem man vēl nesen bija labs kontakts, pat nesveicinās. ļoti žēl. vairāk gan neizpratne, jo nu dafaq? kurā brīdī es nokritu līmeni zemāk nekā jūs ? stulbie, stulbie cilvēki. iedūrās tomēr mazliet, jo tas viss pilnīgi bez iemesla. pohuj būtu uz tiem, ar kuriem tiešām būtu kašķējusies vai kkā tā. bet nu šajos gadījumos tā galīgi nav. nu neko.. viss turpinās, nost jau nemiršu tāpēc

man nenormāli besī, ja kkādos portālos visu apskatei liek bildes ar mani, kuras es pati vēl nemaz neesmu redzējusi un kurās es izskatos pēc fakin nīlzirga

es te liepājā, aiz loga rudens kā rudens, bet dr.lv galerijas un tvitteris pilni ar sniegu, ar ļoti, ļoti daudz sniega. un tad nu es sāku smagi apdomāt, vai nu gadījumā neatcelt to nākamnedēļ ieplānoto mājās braukšanu, ja ņem vērā, ka viss, kas man ir velkams kājās, ir kedas. un tās pašas visas cauras. :D

es parasti ēdu gultā vai pie datora

un ir tik stulbi, ka, ejot gulēt, man galvā sēž viens vienīgs cilvēks, un es vienkārši nevaru aizmigt. ir tik stulbi, ka, sēžot lekcijā, es pilnīgi neko nedzirdu, jo par viņu domāju. tas ir tik stulbi, jo - kāds sakars ? nuja, nekāds, bet no galvas tik un tā neizkrīt.
fuck this shit