kristīne
09 March 2013 @ 01:37 pm
 
reizēm ir tik nenormāli milzīgs slinkums iet mazgāties, ka uznāk tāds `nu kpc cilvēki nevarētu būt tīri visu laiku, nepārtraukti smaržot kā rožu lauks, un mati arī vienmēr būtu tik spīdīgi kā maza kucēna kažoks`. vai arī tās reizes, kad mati izskatās superneglīti, jo saknes ir ataugušas, un tava dabīgā matu krāsa pārāk ļoti atšķiras no tā, kas tev visu laiku ir uz galvas `kpc nevarētu būt tā, ka tu nokrāso matus, un tad tie vienkārši aug tādā pašā krāsā, nekad neizbalo un saglabājas tādi, kādi ir, līdz tam brīdim, kad tu sagribi kaut ko citu`. un vēl šis `kpc cilvēkam vispār ir jāēd ? mēs varētu vienkārši visu laiku justies paēduši` vai `kpc nevar ēst tik daudz, cik es gribu un to, ko es gribu un neuztraukties par to, ka tas viss nosēžas uz pakaļas, vēdera vai kur citur`
tā taču viss būtu daudz vienkāršāk. :D nu, vismaz tādiem sliņķiem kā man dzīve būtu daudz vieglāka
ok, šis ir viens ļoti idiotisks ieraksts. man vienkārši reizēm besī tie mazie ikdienas sīkumi, par kuriem jādomā, un tad es aizdomājos par tālu :D



ak, jā. kā ir - tam ir kāda nozīme, kādus cilvēkus mēs redzam sapņos ? pēdējā laikā man tur iemaldās cilvēki, ar kuriem vai nu nav pilnīgi nekāda kontakta, vai arī tas ir ļoti mazs un sen nebijis. un, teiksim tā, tie sapņi ir tādi pārāk draudzīgi, tāpēc tas liekas īpaši dīvaini

šonakt noskatījos `silver linings playbook`. good! iesaku
 
 
mūzika: anberlin - feel good drag
 
 
kristīne
06 March 2013 @ 07:28 pm
"kedas"  
ir zila nakts, un vēji dzirkstis nes,
pie ugunskura it neviens vēl nedus;
es atceros, kā satikāmies mēs
kaut kur pie letes, pērkot jaunas kedas.
pār baltiem kalniem vijas Čujas trakts,
gar Karēlijas upēm tevi vedu;
ir tūkstošpirmā melni zilā nakts,
un kopā notriekts desmit pāri kedu.
un varbūt tāpēc vienmēr ir tāds prieks
un dzīvē vienmēr visur labi vedas,
ka mums nekad nav bijis rublis lieks,-
cik bija, visu notērējām kedās.

mums ir viens priekšlikums, tāds mazs un kluss:
lai jaunību nekad mēs neapbedām,
tad vajag visiem atņemt apavus
un savākt tos, un pārtaisīt par kedām.
ir tūkstošpirmā zilā nakts pār mums,
un dzirkstis lido, lido, lido, lido.
ai, mīļie kedaiņi, kad vakars tumst,
es solos dzimt un nomirt jūsu vidū.


/i. ziedonis/
 
 
kristīne
05 March 2013 @ 06:59 pm
#52  
es savā vecumā joprojām kāpju pāri tramvaja sliedēm, jo man ir sajūta, ka pa tām iet elektrība :D
Tags:
 
 
kristīne
01 March 2013 @ 11:19 pm
 
es varu oficiāli teikt, ka šobrīd pavisam noteikti ir manas mazās, nožēlojamās dzīvītes melnais posmiņš. veselība grīļojas, nervi uzvilkti un smadzenēs arī, šķiet, par kādu pelēko šūniņu mazāk.. mammai šodien dzimšanas diena, vecajā skolā žetonvakars, bet es esmu otrā latvijas galā, jo pagājušajā vasarā pēkšņi izdomāju, ka gribu mācīties iespējami tālākajā augstskolā lv robežās, tieši tpc es nevaru ar vienu autobusu aizbraukt mājās, normāli izdarīt to vienas dienas laikā, paspējot visu, kas, bez kratīšanās uz ceļiem, vēl ir paredzēts, vai, vēl jo vairāk, vienkārši samaksāt par tām nolādētajām biļetēm. un, nē, es nežēlojos, man te patīk (reizēm mazāk, reizēm vairāk), es tikai sevi dažreiz ienīstu par kaut kādām savām izvēlēm, like we all do. bet nu visu jau nevar dabūt un visur paspēt. man vienkārši ir kaut kāds izcili nesaprotams stāvoklis, tāpēc es par to tik ļoti sacepos. vēl noteikti tāpēc, ka es šeit esmu jau mēnesi, un organisms sāk kliegt pēc vides maiņas, bet nu nebūs, vecīt, vēl three more weeks (vispār jau man vienkārši pietrūkst kaķa un divgadīgā brālēna, pārējo vēl var pieciest)

lūdzu, man ātrāk kārtīgu pavasari, tad es vienmēr palieku priecīgāka, un man viss ir vēl vairāk pie pakaļas, nekā parasti.

oh, well, turpināšu savu 5dienas vakara nekā nedarīšanas maratonu. cheers!
 
 
kristīne
28 February 2013 @ 01:51 am
 
pirms gadiem diviem man bija tāds mazs lūzumpunkts, kad nonācu pie atziņas, ka viss ir jāuztver vienkāršāk. zinu, ka tā vajag. bet neprotu. vēl
 
 
kristīne
21 February 2013 @ 08:17 pm
 
VISA KĀ PAR DAUDZ
 
 
kristīne
18 February 2013 @ 10:45 pm
 
es šodien izlēmu, ka mana labākā draudzene ir šokolāde. jo dzīva cilvēka man nav un tā pa īstam nekad arī nav bijis. tikai žēl, ka ar šokolādi es nevaru parunāties un izstāstīt, cik ļoti sūds es tgd jūtos. nu, es to varētu darīt, bet tas nebūtu diez ko prātīgi. lai nu kā, saldumi vismaz ir vienīgā lieta, kas mani vēl kaut cik spēj iepriecināt. bet tagad ir tā, ka es tiešām jūtos ļoti un no sirds aizskarta, nevajadzīga un pamesta, sauc to, kā gribi.. tik dīvaini, ka viens cilvēks var tik ļoti ietekmēt otru.