jā, man ir problēma, nopietna psiholoģiska problēma, tagad es sev to atzīstu, tagad man no tā vairāk nav bail. es gan vēl neesmu sapratusi, vai tas ir slikti vai labi, vai man tagad jāpriecājas vai jāraud? pie tam ilgi centos skenēt savu smadzeni, lai atrastu šīs te izpausmes pirmssākumu - nesanāca, nu tiešām, es nesaprotu,laikam, jau neko no psihoanalīzes, žēl gan ;) un pie vainas nav apziņa, ka man tagad jāsazipo un jāiebāž sev galvā visa Latvijas vēsture, lai arī no tā man ir grūši ap sirdi. cik dīvaini dzīvē tomēr viss sanāk brīžiem. esmu pretrunu pilna, lai gan pēc loģikas pretrunu likuma, pretrunas, ka tādas nav iespējamas, nevar būt kāda īpašība un tās noliegums, pie visa vainojama neizlēmība, blakusvēlmes, psiholoģiskās problēmas un loģiski tukšie izteicieni, no kā arī secināju, ka man tāda ir. pats labākais šai notikumā ir baiļu pārvarēšana un iespēja atzīties pašai sev, ja pats spēsi sev piedot, tad pārējais ir uz pusi vieglāks, vai arī nerūp pavisam.