Ja Naave ir tikai aizmigshana un no taas nav jaabaidaas, tad jau es mirstu katru dienu. Aizverot acis un ljaujoties manam praatam/dveeselei nesties, kur tas/taa grib, es mirstu, sapnji ir samaksa man par izdariito vai neizdariito pa dienu, labi vai slikti sapnji. Un tad mani ar bliikshkji izmet atpakalj pasaulee, es atveru acis un redzu jaunu pasauli, kuraa nekad veel neesmu bijusi, citu sauli, citus cilveekus, citu sevi. Lai gan atminjas/karma par ieprieksheejaam dziiveem mani vajaa, taas ir tikai ieprieksheejaas dziives. Strateegjija, lai no naaves nebuutu bail, peec Monteenja izdziivot dziivi ar visu baudu, katru mazu dziiviiti? te man gribeetos vinjam iebilt: jo labaaka man buus dziive, jo vairaak es no taas njemshu, jo vairaak man taa dos, jo gruutaak man buus to pamest. un jo vairaak es no naaves baidiishos. tas vel nav pabeigts staasts.