kad agrāk dzirdēju vecākus cilvēkus sakām, ka viņi nevarot vairs mācīties, ka ar vecumu tas ir aizvien grūtāk, es tam īsti neticēju, man likās, ka tās ir atrunas, cilvēks vienmēr, kamēr ir pie saprāta, ir spējīgs mācīties, ja ir nepieciešamība un vēlme. Bet nu man nākas atzīt, ka taisnība nav man. It kā elementārās lietas man ir jāapgūst tagad savos gados, saprotu, ka kaut ko ielaidu un tas viss man bij jādara ap gadiem 17-18-19. Bet nākas atzīt, ka katram vecumam ir savas priekšrocības, tajā vecumā pasaule vēl nav tik grūta, problēmas, ar kurām saskaries ir tik smieklīgas, protams, tās ir smieklīgas man tagad, bet tad noteikti izskatās vismaz kā pasaules mēroga un neatrisināmas, ka dzīve ir beigusies. Jo labāk, izdarot muļķību pirms tiem n-tiem gadiem, pārdzīvojot to līdz sirds un dvēseles dziļumiem, šodien es pasmietos, bet kā saka "pieredze ir." Tagad šie te sīkumi plusojas pie visa pārējā, kamī esmu iedzīvojusies.
nekāda slēdziena.