Es šodien uzdevu jautājumu. Neatceros vai izdvesu to skaļi, bet viņa deva atbildi. Viņa teica, ka tagat pastāstīšot mazliet par sevi, bet stāstīšot priekš manis. Mans Jautājums gan nebija par sekojošā stāsta tēmu, bet atbilde tajā bija iekļauta.
Viņa no rīta piecēlās kā parasti, ieslēdza tējkannu, uzvārija ūdeni un uztaisija tēju. Pabrokastoja un gāja uz darbu. Darbā viss gāja kā parasti. Viss bija lieliski. Nāca vajadzīgie cilvēki īstajā brīdi piedāvāja eši to, kas bija nepieciešams. Tika parakstīti līgumi, dalīti abpusēji neviltoti smaidi. Pēc darba viņa gāja tikties ar draugiem un atkal dzēra tēju un runājās par itkā svarīgām lietām. Viņa izteica savu viedokli, kurā kā parasti visi ieklausījās un pieņēma kā nozīmīgu.
Bet kautkas tomēr nebija kā parasti. Viņa pati gan to nemanīja, tomēr Kāds no draugiem pajautāja, kas ir mainījies, kāpēc viņa savu viedokli izsaka agresīvāk kā parasti, kapēc viņa vairs nepieļauj citu patiesību iespējamību, kāpēc viņas teiktais ir kļuvis tik loģisks un sauss? Kāpēc tajā ir tik maz cilvēcības?
Un tad arī viņa pati pamanīja ka tā pati rīta tēja bija tikai silts šķidrums, kas nepieciešams ķermenim dzīvbas procesu nodrošināšanai, nevis saules pilnu ziedu uzlējums, kura aromātu ieelpojot ar aizvērtām acīm varēja sajust pavasara sauli starp koku lapotnēm krītot uz sejas. Darbā, lai arī bizness nesa peļņu un visi bija apmierināti, tomēr nebija nekāda gandarījuma, nekā jauna, tikai mehāniskas, profesionāli noslīpētas un līdz instinktiem iesakņojušās darbības. Viņa bija kļuvusi par labi saeļļotu detaļu milzīgas inerces mehānismā.
Viņas jau kādu laiku nav. Viss liecināja ka viņa, cilvēks, ir. Arī dzīve ritēja kā parasti un, no malas skatoties, pat nevainojami. bet viņas pašas klātbūtni šeit tomēr nevarēja saskatīt jau vismaz mēnesi.
Līdzko viņa bija to apjautusi, atskanēja telefona zvans. Otrā galā lēnā un mierīgā balsī, kādā droši vien runā tikai tie, kuriem nav nekādu jautājumu, tikai tie, kurus zemes dzīve neskar, kāds padzīvojis kungs teica ka uz dažām stundām ielidos pilsētā un vēloties satikties. Viņš zinot kur viņa šobrīd atrodas un ko dara, vai, pareizāk sakot - nedara, un vēloties dot atbildes. Viņš gribot parādīt izvēles iespējas.
Sis dīvainais uzaicinājums, lai arī negaidīts, kā parasti nāca īstajā brīdī, tieši tad kad vajadzīgs, tāpēc viņa nemaz nebrīnijās un labprāt piekrita satikties.
Padzīvojušais savādais kungs viņai pastāstija to, ko viņa gribēja zināt. Deva atbildes uz visiem jautājumiem vēl pirms viņa paspēja pajautāt. Viņa teiktais, nē, viņam pat nebija nekas jāsaka, ar viņa klātbūtni vien pietika lai būtu skaidrs, ka tas ko viņš tūlīt teiks, tās trīs iespējas ir vienīgās un ne tāpēc ka vinš tā gribētu, bet tāpēc ka citu nemaz nav, nekad nav bijis un nevienam nekad arī nebūs. Pa vienu ceļu būs jāiet obligāti. Viņš deva brīvību izvēlēties pa kuru no trīs iespējamajiem ceļiem iet.
Pirmais veriants, viņš stāstija, ir visvieglākais. Ja viņa nevēlas mainīties, ja nevēlas neko vairāk kā viņai jau ir, tad nekas arī vairāk nav jādara. Tiekai jāsaprot, ka pasaule ir iekārtota tā, ka nekas nekad nestv uz vietas. Viss ir pastāvīgā kustībā, viss mainās. Visumam celmi nav vajadzīgi, tie tiek izplēsti lai dotu vietu ziediem. Ja viņa vairs nevēlas mainīties viņai būs jāaiziet. Kungs ar mīlestības pilnām acīm pajautāja, vai tas viņu biedē? viņa atbildēja, ka no nāves jau sen vairs nebaidās.
Kungs, iemalkojis tēju, turpināja. Otrs ceļš ir grūtāks, tomēr, ja tu to izvēlēsies, tu spēsi paveikt ko patiešām lielu un nozīmīgu. Tie, kuri izvēlas šo ceļu, maina pasauli. Ja iesi šo ceļu, tu saņemsi dāvanu un varēsi ar to dalīties, varēsi palīdzēt citiem, varēsi veidot pasaules vēsturi, bet tu būsi viena. Vienmēr viena. Ap tevi būs ļoti daudz cilvēku, kuri būs ļoti labi draugi un tev palīdzēs , tomēŗ tu vienmēr būsi viena. Tu būsi tu, bet viena.
Trešā iespēja - kļūt par daļu no otra. Kļūt par vīrieša otru pusi. Par viena vīrieša, kuru atpazīsi kad viņš atnāks, otru pusi un papildināt viņu. Palīdzēt viņam nest pasaulē to, ko viņš viens bez tevis nespēj. Tā visumā esot iekārtots - nekas nezstāv uz vietas, un nekas nav pilnīgs. Vienmēr viss sadalīts, vienmer ir pretpoli, un tikai tad, kad tie savienojas, tad ir līdzsvars. To ko vīrietis aizsāk, to sieviete padara pilnīgu. Ja iesi šo ceļu, tu nekad nebūsi tu - tādā izpratnē, kā esi pieradusi. Tu vienmēr būsi tikai puse. Bet tu nebūsi viena. Un tev būs mīlestība. Tu mīlēsi un tevi mīlēs. Tomēr vienmēr būsi tikai puse no viņa, tā pat kā viņš būs puse no tevis.
Līdz šīm viņa bija gājusi otro ceļu. Viņa vienmēr bija bijusi viņa pati, vienmēr viena. Līdere, bet viena. Lai gan viņai ir desmitiem ļoti labu draugu un paziņu, interesantu cilvēku, kuri viņai palīdz un kuriem viņa palīdz, tomēr vienmēr viena. Viņai ir arī ģimene. vīrs, ar kuru viņa ir strīdējusies tikai divas reizes mūžā, jo starp viņiem valda cieņa. Tomēr tā ir tikai sociāla savienība - tāpēc ka tā pieņemts. Vīņa nav puse no viņa. Viņa vienmēr ir bijusi viņa pati, pašpietiekama, veiksmīga, pat apbrīnota, bet viena. Viņai ir arī mīļākais, kurš cīnās par viņas uzmanību, un tas viņai protams ir patīkami, bet arī tam cilvākam viņa nav puse.
Turpināt viņa izvēlējās pa trešo ceļu. Viņa arī agrāk ITKĀ gāja šo ceļu, tomēr tagat bija skaidrs, ka tā ir bijusi tikai spēle, tikai noteiktu darbību un vispārpieņemtu situāciju atkārtosana pēc sabiedrībā pieņemta modeļa. Un lai gan tur pat bija emocijas, tā tomēr esot bijusi tikai spēle, tikai sociāls teātris bez skatītājiem. Teātris sev. Viņa visu mūžu bija bijusi viņa pati, patstāvīga un spēcīga, vinai vienmēr bijusi iekšēja vara darīt to ko viņa vēlas. Un viņa nekad neesot pat iedomājusies dalīt sevi ar kādu citu. Viņa izvēlējās trešo ceļu un vienā mirklī zaudēja savu varu, zaudēja spēju būt pašpietiekamai.
Tagat viņa stāv tumšā, ar svešiem cilvēkiem pilnā telpā, un baidās pakustēties lai tikai neaizskartu citus, svešos cilvēkus. Viņa ar aizvērtam acīm gaida kad atnāks tas, kurš atdos viņai pilnību.
Viņa no rīta piecēlās kā parasti, ieslēdza tējkannu, uzvārija ūdeni un uztaisija tēju. Pabrokastoja un gāja uz darbu. Darbā viss gāja kā parasti. Viss bija lieliski. Nāca vajadzīgie cilvēki īstajā brīdi piedāvāja eši to, kas bija nepieciešams. Tika parakstīti līgumi, dalīti abpusēji neviltoti smaidi. Pēc darba viņa gāja tikties ar draugiem un atkal dzēra tēju un runājās par itkā svarīgām lietām. Viņa izteica savu viedokli, kurā kā parasti visi ieklausījās un pieņēma kā nozīmīgu.
Bet kautkas tomēr nebija kā parasti. Viņa pati gan to nemanīja, tomēr Kāds no draugiem pajautāja, kas ir mainījies, kāpēc viņa savu viedokli izsaka agresīvāk kā parasti, kapēc viņa vairs nepieļauj citu patiesību iespējamību, kāpēc viņas teiktais ir kļuvis tik loģisks un sauss? Kāpēc tajā ir tik maz cilvēcības?
Un tad arī viņa pati pamanīja ka tā pati rīta tēja bija tikai silts šķidrums, kas nepieciešams ķermenim dzīvbas procesu nodrošināšanai, nevis saules pilnu ziedu uzlējums, kura aromātu ieelpojot ar aizvērtām acīm varēja sajust pavasara sauli starp koku lapotnēm krītot uz sejas. Darbā, lai arī bizness nesa peļņu un visi bija apmierināti, tomēr nebija nekāda gandarījuma, nekā jauna, tikai mehāniskas, profesionāli noslīpētas un līdz instinktiem iesakņojušās darbības. Viņa bija kļuvusi par labi saeļļotu detaļu milzīgas inerces mehānismā.
Viņas jau kādu laiku nav. Viss liecināja ka viņa, cilvēks, ir. Arī dzīve ritēja kā parasti un, no malas skatoties, pat nevainojami. bet viņas pašas klātbūtni šeit tomēr nevarēja saskatīt jau vismaz mēnesi.
Līdzko viņa bija to apjautusi, atskanēja telefona zvans. Otrā galā lēnā un mierīgā balsī, kādā droši vien runā tikai tie, kuriem nav nekādu jautājumu, tikai tie, kurus zemes dzīve neskar, kāds padzīvojis kungs teica ka uz dažām stundām ielidos pilsētā un vēloties satikties. Viņš zinot kur viņa šobrīd atrodas un ko dara, vai, pareizāk sakot - nedara, un vēloties dot atbildes. Viņš gribot parādīt izvēles iespējas.
Sis dīvainais uzaicinājums, lai arī negaidīts, kā parasti nāca īstajā brīdī, tieši tad kad vajadzīgs, tāpēc viņa nemaz nebrīnijās un labprāt piekrita satikties.
Padzīvojušais savādais kungs viņai pastāstija to, ko viņa gribēja zināt. Deva atbildes uz visiem jautājumiem vēl pirms viņa paspēja pajautāt. Viņa teiktais, nē, viņam pat nebija nekas jāsaka, ar viņa klātbūtni vien pietika lai būtu skaidrs, ka tas ko viņš tūlīt teiks, tās trīs iespējas ir vienīgās un ne tāpēc ka vinš tā gribētu, bet tāpēc ka citu nemaz nav, nekad nav bijis un nevienam nekad arī nebūs. Pa vienu ceļu būs jāiet obligāti. Viņš deva brīvību izvēlēties pa kuru no trīs iespējamajiem ceļiem iet.
Pirmais veriants, viņš stāstija, ir visvieglākais. Ja viņa nevēlas mainīties, ja nevēlas neko vairāk kā viņai jau ir, tad nekas arī vairāk nav jādara. Tiekai jāsaprot, ka pasaule ir iekārtota tā, ka nekas nekad nestv uz vietas. Viss ir pastāvīgā kustībā, viss mainās. Visumam celmi nav vajadzīgi, tie tiek izplēsti lai dotu vietu ziediem. Ja viņa vairs nevēlas mainīties viņai būs jāaiziet. Kungs ar mīlestības pilnām acīm pajautāja, vai tas viņu biedē? viņa atbildēja, ka no nāves jau sen vairs nebaidās.
Kungs, iemalkojis tēju, turpināja. Otrs ceļš ir grūtāks, tomēr, ja tu to izvēlēsies, tu spēsi paveikt ko patiešām lielu un nozīmīgu. Tie, kuri izvēlas šo ceļu, maina pasauli. Ja iesi šo ceļu, tu saņemsi dāvanu un varēsi ar to dalīties, varēsi palīdzēt citiem, varēsi veidot pasaules vēsturi, bet tu būsi viena. Vienmēr viena. Ap tevi būs ļoti daudz cilvēku, kuri būs ļoti labi draugi un tev palīdzēs , tomēŗ tu vienmēr būsi viena. Tu būsi tu, bet viena.
Trešā iespēja - kļūt par daļu no otra. Kļūt par vīrieša otru pusi. Par viena vīrieša, kuru atpazīsi kad viņš atnāks, otru pusi un papildināt viņu. Palīdzēt viņam nest pasaulē to, ko viņš viens bez tevis nespēj. Tā visumā esot iekārtots - nekas nezstāv uz vietas, un nekas nav pilnīgs. Vienmēr viss sadalīts, vienmer ir pretpoli, un tikai tad, kad tie savienojas, tad ir līdzsvars. To ko vīrietis aizsāk, to sieviete padara pilnīgu. Ja iesi šo ceļu, tu nekad nebūsi tu - tādā izpratnē, kā esi pieradusi. Tu vienmēr būsi tikai puse. Bet tu nebūsi viena. Un tev būs mīlestība. Tu mīlēsi un tevi mīlēs. Tomēr vienmēr būsi tikai puse no viņa, tā pat kā viņš būs puse no tevis.
Līdz šīm viņa bija gājusi otro ceļu. Viņa vienmēr bija bijusi viņa pati, vienmēr viena. Līdere, bet viena. Lai gan viņai ir desmitiem ļoti labu draugu un paziņu, interesantu cilvēku, kuri viņai palīdz un kuriem viņa palīdz, tomēr vienmēr viena. Viņai ir arī ģimene. vīrs, ar kuru viņa ir strīdējusies tikai divas reizes mūžā, jo starp viņiem valda cieņa. Tomēr tā ir tikai sociāla savienība - tāpēc ka tā pieņemts. Vīņa nav puse no viņa. Viņa vienmēr ir bijusi viņa pati, pašpietiekama, veiksmīga, pat apbrīnota, bet viena. Viņai ir arī mīļākais, kurš cīnās par viņas uzmanību, un tas viņai protams ir patīkami, bet arī tam cilvākam viņa nav puse.
Turpināt viņa izvēlējās pa trešo ceļu. Viņa arī agrāk ITKĀ gāja šo ceļu, tomēr tagat bija skaidrs, ka tā ir bijusi tikai spēle, tikai noteiktu darbību un vispārpieņemtu situāciju atkārtosana pēc sabiedrībā pieņemta modeļa. Un lai gan tur pat bija emocijas, tā tomēr esot bijusi tikai spēle, tikai sociāls teātris bez skatītājiem. Teātris sev. Viņa visu mūžu bija bijusi viņa pati, patstāvīga un spēcīga, vinai vienmēr bijusi iekšēja vara darīt to ko viņa vēlas. Un viņa nekad neesot pat iedomājusies dalīt sevi ar kādu citu. Viņa izvēlējās trešo ceļu un vienā mirklī zaudēja savu varu, zaudēja spēju būt pašpietiekamai.
Tagat viņa stāv tumšā, ar svešiem cilvēkiem pilnā telpā, un baidās pakustēties lai tikai neaizskartu citus, svešos cilvēkus. Viņa ar aizvērtam acīm gaida kad atnāks tas, kurš atdos viņai pilnību.
tā vietā ir izvēles brīvība