Es šovakar dzeru vīnu, lai gan man tas diezgan riebjas.
Uzdāvināja kautkādu ungāru - tipa dzimene.
Sensenos laikos bija kāds students, kurš pilnīgi legāli ticis prom no solu deldēšanas, vagoja pasaules Jūras, smērējās ar mazutu un to pašu, piespiedu kārtā, tonnām un tonnām gāza aiz borta, un tam visam pa starpai vēl iemanījās ķert īstu vēju krūtīs.
Pēc vairāk kā nedēļas ieslodzījuma paradīzē, uz dažām stundām ticis uz sauszemes kādā necilā Spānijas mazpilsētiņā, no paradīzes izsprukušais, ar diviem citiem vairāk vai mazāk līdzīgiem, sapirkās daudz lēta spāņu vīna ķiegeļu - tobiš tetrapakas.
Sēžot uz kādus 20m augsta dzelzsbetona vaļņa un vērojot kā, saulrietam kvēlojot, pret tuvējo molu šķīst atlantijas vēju iedrošinātie masīvie vilņi, viņi vienā ritmā klusējā un ļāvās karstajam, ar asām smiltīm pildītajam vējam, plosīt viņu ar pārdestilētu sālsūdeni mazgātos saķepušos matus. Saulrieta ugunīgās spēles baltajās viļņu šļakatās bija patiešām hipnotizējošas. Vīns plaka ātri un nemanot.
Jebkurā gadījumā, uz kuga nest vīnu tādos daudzumos nedrīkstēja. Juridiski tā būtu kontrabanda diezgan lielos apjomos. Arī atstāt tumši sarkanajiem un nevienu pašu vārdu angliski nesaprotošajiem (kaut arī strādā ostā) vietējiem gringo, nebija plānā.
Pamodināja studentu modinātājpulkstenis - bija laiks viņa sardzei. Galva plīsa pušu, mute bija izkaltusi un to noteikti bija pieķēzījuši visi svešās zemes jodi vienlaicīgi. Klājs zem kājām šūpojās ar pārāk lielu amplitūdu priekš ostas ūdeņiem. Students nepaspēju vēl nokāpt trīs klājus zemāk līdz mašīntelpai, kad saprata, ka zivīm šodien būs bagātīga maltīte. Sardzes virsnieks studentu apgaismoja, ka jau pirms chetrām stundām esot izgājuši no ostas. "Vecais Biskajs, kā vienmēr, liek saprast, kurš šeit ir noteicējs. Šodien mūs kārtīgi pašūpos."
Virsnieks, redzēdams studenta zaļo sejaskrāsu, apžēlojās un sūtīja viņu uz pašu apakšu, vēl trīs klājus zemāk - kur šūpo vismazāk. Bija jāiztīra visi kingstonu vārsti. Tātad - apmēram metru diametrā lielas mucveidīgas ietaises, kuras atrodas vēl zem viszemākā klāja. Vārstus atverot, skats pavērās eksotisks un aromāts vēl pārsteidzošāks. Caur smalkajām kingstonu restēm no dažādiem pasaules ūdeņiem kuga aizborta ūdens sistēmā sapeld visdažādākās radības, bet pārsvarā dažādi gliemju pārstāvji. Tur iekšā viņi kautkur pieķerās un aug plūstošajam ūdenim pienesot barību. Arī gliemji protams nav nemirstīgi - viņi aug, pieaug un nobeidzas un... paliek tur pat, kur pieķērušies, šajā gadījumā kingstonu vārstos. Tur bija vairākas paaudzes.
Vai tev ir kādreiz gadījies paost vecu zivi vai gliemezi? Nevis zivi ar beigušos derīguma termiņu, bet patiešām vecu - sapuvušu? Un nevis paost, bet ostīt 4 stundas no vietas? Ja nē, tad tālāk vari nelasīt, tāpat nesapratīsi.
Tad nu studentiņš visu savu sardzi (4 stundas) pavadīja ar galvu uz leju ieniris vārsta korpusā, apmēram 60 grādu pēc celsija karstumā, ostot šo dievišķo aromātu un smeļot arā gliemežu vākus un staipīgos puņķus, kas kādreiz bija bijuši to dzīvais pildījums, pārmaiņus ar sava kuņga bijušo sastāvu. Piedevām, tā bija viena no tām reizēm, kad bija pilnigi vienalga, vai tu ej pa klāju, vai arī pa sienu - šūpo tā, ka starpības nav nekādas.
Tā nu studentiņam radās psihologiska trauma un viņam diezgan riebjas vīns.
Bet citādi gan viss beidzās diezgan OK.
Students izdzīvoja un dzīvo vēl šodien.
Tiesa, Gliemežus viņš nekad nav mēginājis ēst un nekad arī nemēginās.
Uzdāvināja kautkādu ungāru - tipa dzimene.
Sensenos laikos bija kāds students, kurš pilnīgi legāli ticis prom no solu deldēšanas, vagoja pasaules Jūras, smērējās ar mazutu un to pašu, piespiedu kārtā, tonnām un tonnām gāza aiz borta, un tam visam pa starpai vēl iemanījās ķert īstu vēju krūtīs.
Pēc vairāk kā nedēļas ieslodzījuma paradīzē, uz dažām stundām ticis uz sauszemes kādā necilā Spānijas mazpilsētiņā, no paradīzes izsprukušais, ar diviem citiem vairāk vai mazāk līdzīgiem, sapirkās daudz lēta spāņu vīna ķiegeļu - tobiš tetrapakas.
Sēžot uz kādus 20m augsta dzelzsbetona vaļņa un vērojot kā, saulrietam kvēlojot, pret tuvējo molu šķīst atlantijas vēju iedrošinātie masīvie vilņi, viņi vienā ritmā klusējā un ļāvās karstajam, ar asām smiltīm pildītajam vējam, plosīt viņu ar pārdestilētu sālsūdeni mazgātos saķepušos matus. Saulrieta ugunīgās spēles baltajās viļņu šļakatās bija patiešām hipnotizējošas. Vīns plaka ātri un nemanot.
Jebkurā gadījumā, uz kuga nest vīnu tādos daudzumos nedrīkstēja. Juridiski tā būtu kontrabanda diezgan lielos apjomos. Arī atstāt tumši sarkanajiem un nevienu pašu vārdu angliski nesaprotošajiem (kaut arī strādā ostā) vietējiem gringo, nebija plānā.
Pamodināja studentu modinātājpulkstenis - bija laiks viņa sardzei. Galva plīsa pušu, mute bija izkaltusi un to noteikti bija pieķēzījuši visi svešās zemes jodi vienlaicīgi. Klājs zem kājām šūpojās ar pārāk lielu amplitūdu priekš ostas ūdeņiem. Students nepaspēju vēl nokāpt trīs klājus zemāk līdz mašīntelpai, kad saprata, ka zivīm šodien būs bagātīga maltīte. Sardzes virsnieks studentu apgaismoja, ka jau pirms chetrām stundām esot izgājuši no ostas. "Vecais Biskajs, kā vienmēr, liek saprast, kurš šeit ir noteicējs. Šodien mūs kārtīgi pašūpos."
Virsnieks, redzēdams studenta zaļo sejaskrāsu, apžēlojās un sūtīja viņu uz pašu apakšu, vēl trīs klājus zemāk - kur šūpo vismazāk. Bija jāiztīra visi kingstonu vārsti. Tātad - apmēram metru diametrā lielas mucveidīgas ietaises, kuras atrodas vēl zem viszemākā klāja. Vārstus atverot, skats pavērās eksotisks un aromāts vēl pārsteidzošāks. Caur smalkajām kingstonu restēm no dažādiem pasaules ūdeņiem kuga aizborta ūdens sistēmā sapeld visdažādākās radības, bet pārsvarā dažādi gliemju pārstāvji. Tur iekšā viņi kautkur pieķerās un aug plūstošajam ūdenim pienesot barību. Arī gliemji protams nav nemirstīgi - viņi aug, pieaug un nobeidzas un... paliek tur pat, kur pieķērušies, šajā gadījumā kingstonu vārstos. Tur bija vairākas paaudzes.
Vai tev ir kādreiz gadījies paost vecu zivi vai gliemezi? Nevis zivi ar beigušos derīguma termiņu, bet patiešām vecu - sapuvušu? Un nevis paost, bet ostīt 4 stundas no vietas? Ja nē, tad tālāk vari nelasīt, tāpat nesapratīsi.
Tad nu studentiņš visu savu sardzi (4 stundas) pavadīja ar galvu uz leju ieniris vārsta korpusā, apmēram 60 grādu pēc celsija karstumā, ostot šo dievišķo aromātu un smeļot arā gliemežu vākus un staipīgos puņķus, kas kādreiz bija bijuši to dzīvais pildījums, pārmaiņus ar sava kuņga bijušo sastāvu. Piedevām, tā bija viena no tām reizēm, kad bija pilnigi vienalga, vai tu ej pa klāju, vai arī pa sienu - šūpo tā, ka starpības nav nekādas.
Tā nu studentiņam radās psihologiska trauma un viņam diezgan riebjas vīns.
Bet citādi gan viss beidzās diezgan OK.
Students izdzīvoja un dzīvo vēl šodien.
Tiesa, Gliemežus viņš nekad nav mēginājis ēst un nekad arī nemēginās.
ceru, ka nesabojāju Tev brokastis :)
tā pa mierīgam - tikai pienākuma pēc