Reiz Karlsons teica Brālītim "debesis ir vieta, kur neaizrāda"

man šķiet, ka sapņošana ir laba, ja tai seko mēķtiecīga uz sapņa piepildīšanu vērstas darbības
agrāk es mācēju nospraust mērķi un karpīties uz to ar visām cetram - pa solītim, pa pakāpienam
un kaut arī līdz asinīm, bieži apkārtējo nesaprasts, skrandains freeks
mani tas nesatrauca, kamēr vien redzēju, ka tuvojos sapnim
tas bija tik reāls
es zināju uz kurieni eju
un tāpēc arī bija pilnīgi skaidrs, kas es pats esmu
un man nevajadzēja tam nekādus apliecinājumus no malas

tagat
sapņoju, bet darbības neseko
plūstu pa straumi
un jā - līdz kaut kādam rezultātam beigās tomēr tā straume aiznes
varbūt tas tiešām ir intensīvas sapņošanas rezultāts - domas materializējas
bet tas tomēr nav līdz galam labi
kautvai tāpēc, ka es nesasniedzu - tā vienkārši notiek
es neeju uz priekšu, tikai atguļos uz muguras un "lai straume pati mani nes"
man nekad nav paticis saņemt - man patīk nopelnīt
tikai tad tas ir MANS

savādāk rodas tāda apātija
kā datorspēlītēs - tevi var nogalināt miljoniem reižu, bet tas nemaz neuztrauc, jo zini, ka rezultāts tikuntā būs viens - nekāds
jo tā nav realitāte

laikam manā redzeslokā ir pārāk daudz objektu, pārak daudz vēlmju
jāizvērtē prioritātes
kā okeānā - skaties kur gribi, ir tikai ūdens
jūdzēm tālu un dienām ilgi
un nav nekā, kas novērstu uzmanību
un tāpēc nekur nav tik skaistu saullēktu un saulrietu, kā okeāna vidū
jo tur nekā cita vispār nav un tad tas, kas ir, ir pa īstam

(bļin, aizmuldējos - sorry :) )