(bez virsraksta)
« previous entry | next entry »
Maijs. 10., 2018 | 10:54 am
Zīmulis, pildspalva un līdzīgi priekšmeti tiek zibināti gar seju, jau sākot ar uzņemšanas nodaļu. Sekojiet līdzi ar acīm… Nez ko dakteris šādi var saprast?! Jāveic arī citas manipulācijas – jāliek pie deguna rādītājpirksts, jāļauj valstīt galvu un kustināt plecus.
Lai konstatētu, vai patiešām esmu tikusi pie nelāgās kaites, nākšoties veikt lumbālo punkciju, tikai šādi iespējams noteikt precīzu diagnozi.
Dūriens mugurkaulā! Esmu par to dzirdējusi, tas ir šausmīgi! Desmitās nodaļas vadītāja Armanda Broduža rāmi smaida – cilvēku valodās šī izmeklējuma draudīgums allaž tiek pārspīlēts.
Mans iekšējais bailulis spārdās un brēc: negribu, būs briesmīgi, nodarīs pāri!
Pēc laika tieku aicināta uz procedūru telpu. Ieslidinu kabatā rožukroni. Guļu uz cietās kušetītes un ritmiski virpinu krellītes, čukstot Esi sveicināta, Marija.
Atnāk daktere Irina Ribakova un glāstoši uzliek plaukstu, nesteidzīgi izskaidro, kas notiks. Viņa ir kā tāds maigs eņģelis. Taču drīz vien sajūtu adatu. Sāku klusi pīkstēt. Ārste drošina – drīkst arī bļaut, vīriešiem ļaujot pat lamāties. Vēl pēc mirkļa aptveru – nesāp taču vairs! Viss noticis ātri. Viegla roka dakterei – paldies!
Pēc stundas ārste paziņo – diagnoze apstiprinājusies. Man ir ērču encefalīta meningiālā forma, tātad meningīts, smadzeņu apvalku iekaisums. Atļauts tikai gulēt. Kā, pat uz tualeti nedrīkst iet?! Tikai guļus! – māsiņa paceļ sniegbaltu pīli.
Ik dienu man liek intravenozās sistēmas, citādi tikai guļu un šķetinu dzīvi. Nedrīkstu ne lasīt, ne lūkoties internetā, jāierobežo arī runāšana pa telefonu. Smadzenēm, ko skāris nelāgais vīruss, jāatveseļojas pamazām.
Galvas vainu jūtu, pat pēc neliela sasprindzinājuma sāk spiest pieres daļā. Tā sagribas uzzināt, kas notiek iemīļotajos portālos! Slepšus telefonā ielodāju internetā. Burtiņi sīki, nedaudz miglojas acis… Atraujos vien tad, kad galva jau dun un dūc. Sāpes pāriet tikai pēc pāris stundām. Vairs nejokošu ar savu kaiti!
Rītos mani apciemo lieliski stingrā daktere Broduža. Veic jau minētās manipulācijas ar pildspalvu un dažādām ķermeņa daļām. Beigās norāda – turpinām gulēt! Nopūšos un klausu. Tomēr viena diena ataust ar zelta maliņu. Ārste bilst, ka drīkstu paēst sēdus un – galvenais! – tipināt uz tualeti. Jā, īstai laimei pietiek ar mazumiņu…
Atveseļošanās izrādās bezgala ilga. Slimnīcā pavadu divas nedēļas, mājās – vēl divreiz tik un vēl mazliet.
Pēc meningīta nedrīkst pārmērīgi darbināt maņas. Lai galva, acis, ausis, mute un ķermenis atpūšas, smadzenes atlabst. Lasīšana – liegta, arī datora un TV prieki. Ko gan lai sadara visu dienu? Tikai gulēt?!
Izrādās, ka nemaz nespēju to, ko kāroju. Slepus izlasīts žurnāla raksts atmaksājas ar ilgstoši sāpošiem acu dobumiem. Līdzīgi beidzas elektroniskā pasta pārskate. Lūkošanās televizorā uzdzen tādu kā nelabumu, reiboni.
Cenšos būt rāma. Mācos samierināties. Saudzēt sevi. Priecāties par mazumiņu.
Daktere atļāva skatīties grāmatas ar lielām bildēm, arī lēniņām pastaigāties ar siltu cepurīti galvā. Hmm, drusku jau atgādina silītes mazuļa iespējas…
Mežā valda neprātīgs baltums, naktī krietni snidzis. Eju nesteidzīgi, baudu. Pakošļāju skujiņu, piekļaujos bērza stumbram. Kad gan vēl man bijusi vaļa katru dienu staigāt dabā?!
Kolēģe Selga ieteic īpašu aromterapiju – palīdzēšot. Lina audekla maisiņos saberu augus un smaržoju. Raudene, lavanda, vībotne, pelašķis, kadiķa skujiņas… Tik vienkārši un tik tīkami.
Ik dienu masēju pirkstus ar sudžoka riņķīti, to kādā 36,6 °C eksperimentā rādīja jogas skolotāja Natālija Dubiņina. Nesteidzīgi vingroju rītos, apmīļoju katru pirkstiņu.
Piepeši aptveru – ir ļauts tik daudz! Mierīgi izgulēties, mieloties ar pašas gatavotām maltītēm, elpot pilnu krūti un sapņot. Tapt arvien veselākai.
Lai konstatētu, vai patiešām esmu tikusi pie nelāgās kaites, nākšoties veikt lumbālo punkciju, tikai šādi iespējams noteikt precīzu diagnozi.
Dūriens mugurkaulā! Esmu par to dzirdējusi, tas ir šausmīgi! Desmitās nodaļas vadītāja Armanda Broduža rāmi smaida – cilvēku valodās šī izmeklējuma draudīgums allaž tiek pārspīlēts.
Mans iekšējais bailulis spārdās un brēc: negribu, būs briesmīgi, nodarīs pāri!
Pēc laika tieku aicināta uz procedūru telpu. Ieslidinu kabatā rožukroni. Guļu uz cietās kušetītes un ritmiski virpinu krellītes, čukstot Esi sveicināta, Marija.
Atnāk daktere Irina Ribakova un glāstoši uzliek plaukstu, nesteidzīgi izskaidro, kas notiks. Viņa ir kā tāds maigs eņģelis. Taču drīz vien sajūtu adatu. Sāku klusi pīkstēt. Ārste drošina – drīkst arī bļaut, vīriešiem ļaujot pat lamāties. Vēl pēc mirkļa aptveru – nesāp taču vairs! Viss noticis ātri. Viegla roka dakterei – paldies!
Pēc stundas ārste paziņo – diagnoze apstiprinājusies. Man ir ērču encefalīta meningiālā forma, tātad meningīts, smadzeņu apvalku iekaisums. Atļauts tikai gulēt. Kā, pat uz tualeti nedrīkst iet?! Tikai guļus! – māsiņa paceļ sniegbaltu pīli.
Ik dienu man liek intravenozās sistēmas, citādi tikai guļu un šķetinu dzīvi. Nedrīkstu ne lasīt, ne lūkoties internetā, jāierobežo arī runāšana pa telefonu. Smadzenēm, ko skāris nelāgais vīruss, jāatveseļojas pamazām.
Galvas vainu jūtu, pat pēc neliela sasprindzinājuma sāk spiest pieres daļā. Tā sagribas uzzināt, kas notiek iemīļotajos portālos! Slepšus telefonā ielodāju internetā. Burtiņi sīki, nedaudz miglojas acis… Atraujos vien tad, kad galva jau dun un dūc. Sāpes pāriet tikai pēc pāris stundām. Vairs nejokošu ar savu kaiti!
Rītos mani apciemo lieliski stingrā daktere Broduža. Veic jau minētās manipulācijas ar pildspalvu un dažādām ķermeņa daļām. Beigās norāda – turpinām gulēt! Nopūšos un klausu. Tomēr viena diena ataust ar zelta maliņu. Ārste bilst, ka drīkstu paēst sēdus un – galvenais! – tipināt uz tualeti. Jā, īstai laimei pietiek ar mazumiņu…
Atveseļošanās izrādās bezgala ilga. Slimnīcā pavadu divas nedēļas, mājās – vēl divreiz tik un vēl mazliet.
Pēc meningīta nedrīkst pārmērīgi darbināt maņas. Lai galva, acis, ausis, mute un ķermenis atpūšas, smadzenes atlabst. Lasīšana – liegta, arī datora un TV prieki. Ko gan lai sadara visu dienu? Tikai gulēt?!
Izrādās, ka nemaz nespēju to, ko kāroju. Slepus izlasīts žurnāla raksts atmaksājas ar ilgstoši sāpošiem acu dobumiem. Līdzīgi beidzas elektroniskā pasta pārskate. Lūkošanās televizorā uzdzen tādu kā nelabumu, reiboni.
Cenšos būt rāma. Mācos samierināties. Saudzēt sevi. Priecāties par mazumiņu.
Daktere atļāva skatīties grāmatas ar lielām bildēm, arī lēniņām pastaigāties ar siltu cepurīti galvā. Hmm, drusku jau atgādina silītes mazuļa iespējas…
Mežā valda neprātīgs baltums, naktī krietni snidzis. Eju nesteidzīgi, baudu. Pakošļāju skujiņu, piekļaujos bērza stumbram. Kad gan vēl man bijusi vaļa katru dienu staigāt dabā?!
Kolēģe Selga ieteic īpašu aromterapiju – palīdzēšot. Lina audekla maisiņos saberu augus un smaržoju. Raudene, lavanda, vībotne, pelašķis, kadiķa skujiņas… Tik vienkārši un tik tīkami.
Ik dienu masēju pirkstus ar sudžoka riņķīti, to kādā 36,6 °C eksperimentā rādīja jogas skolotāja Natālija Dubiņina. Nesteidzīgi vingroju rītos, apmīļoju katru pirkstiņu.
Piepeši aptveru – ir ļauts tik daudz! Mierīgi izgulēties, mieloties ar pašas gatavotām maltītēm, elpot pilnu krūti un sapņot. Tapt arvien veselākai.