Liktenīgais vakars
« previous entry | next entry »
Jul. 9., 2026 | 10:05 am
Tas bija pagājušā gada 13. septembra vakars. Anželikai un viņas vīram Vadimam pieder viesu māja, kurā ciemiņu nebija, bet tovakar ģimene ar draugiem nolēma paši tur atpūsties. "Bija labs laiks. Pēc darba aizbraucu uz mūsu viesu māju, kur jau gaidīja vīrs, mūsu dēliņš Arons, vēl viena ģimene un vīra divi draugi. Bijām izdomājuši, ka vārīsim zivju zupu. Bija ugunskurs, bija liela dārza svece metāla ietvarā, kas deg ilgi, ilgi, apkārt ugunskura vietai bija malka. Jau bijām pavadījuši kopā jauku vakaru un plānojām doties mājās. Svece jau faktiski bija izdegusi, bet vīrs nolēma – pirms doties mājās, organizēt skaistu ugunskuru, un uzlēja svecei degšķidrumu," stāsta Anželika. Viņa piebilst, ka neviens nevarēja iedomāties, kas notiks dažus mirkļus vēlāk.
Sākumā svece uzliesmoja lielām, spēcīgām liesmām, bet tad uzsprāga. "Tas bija kā salūts – gaisā šāvās degšķidrums kopā ar sveces gabaliem – nevis uz augšu, bet uz sāniem. Gāju garām ar mugurpusi, kad izdzirdēju uzliesmojuma skaņu. Jutu, ka man iešaujas liesmas matos, kakla zonā, mugurpusē. Prāts atcerējās, ko iepriekš esmu lasījusi, kas jādara šādos brīžos, – jākrīt zemē un jāmēģina liesmas "atsist", un tad jāatdzesē ķermenis. Tā arī darīju, bet šaušana kā no pistoles turpinājās. Vienu vietu "atsitu" jeb apdzēšu, kad iešauj citā. Man bija sintētiska materiāla T krekls un bikses, kas burtiski izkusa uz manas ādas. Ap kaklu bija zelta ķēdīte, kas sakusa kopā ar ādu, izdega zem paduses. Āda faktiski karājās. Es kliedzu, un mans vīrs dega. Arī viņš kliedza, krita zemē, redzēju, ka visa viņa seja ir liesmās. Tas viss bija kā šausmu filmā," atceras Anželika.
Sākumā svece uzliesmoja lielām, spēcīgām liesmām, bet tad uzsprāga. "Tas bija kā salūts – gaisā šāvās degšķidrums kopā ar sveces gabaliem – nevis uz augšu, bet uz sāniem. Gāju garām ar mugurpusi, kad izdzirdēju uzliesmojuma skaņu. Jutu, ka man iešaujas liesmas matos, kakla zonā, mugurpusē. Prāts atcerējās, ko iepriekš esmu lasījusi, kas jādara šādos brīžos, – jākrīt zemē un jāmēģina liesmas "atsist", un tad jāatdzesē ķermenis. Tā arī darīju, bet šaušana kā no pistoles turpinājās. Vienu vietu "atsitu" jeb apdzēšu, kad iešauj citā. Man bija sintētiska materiāla T krekls un bikses, kas burtiski izkusa uz manas ādas. Ap kaklu bija zelta ķēdīte, kas sakusa kopā ar ādu, izdega zem paduses. Āda faktiski karājās. Es kliedzu, un mans vīrs dega. Arī viņš kliedza, krita zemē, redzēju, ka visa viņa seja ir liesmās. Tas viss bija kā šausmu filmā," atceras Anželika.