f3 -

Apsesdēla dzeju grāmatas virsraksts “Es un mans", būdams M. Štirnera grāmatas “Vienīgais un viņa īpašums” tituļa saīsinājums, jau ar to atzīmē radniecību satura ziņā: arī te redzam anarķistu individuālistu. Izņemot dažas vispārīgas elēģiskas un satīriskas, krājumā atrodam tikai filozofiski noskaņotas dzejas. Nav jādomā, ka intelektuālai lirikai būtu šaura tematu izvēle. Mums ir paraugi, kuri rāda no dažādām pusēm pārdomātas izjūtas sakarā ar dzīvību un nāvi, brīvu gribu un apstākļu varu, indivīdu un kolektīvu, jūtām un prātu, likumību un liktenību, mīlu un naidu utt. – nemaz nerunājot par vecmodīgiem tikumības tematiem. Apsesdēls šo rindu pagarinājis un paplašinājis.

Dzejiskās tehnikas ziņā Apsesdēls uzstādījis sev tik vaļīgas prasības, ka par viņu nepiepildīšanu neiznāk gandrīz nemaz runa [..]. Šis rāmja plašums pantu, rindu un pantmēru ziņā līdzīgai dzejai arī tas labākais. Apsesdēls valodas ritmiski veidoto loģiskumu vietām novedis tiešām līdz ideālai pilnībai, īsi izteicošie vārdi tā nostādīti viens pret otru, tā izbēgts no katra vārda, ko iespējams atmest, ka, kaut ko grozot vai papildinot ritma vai atskaņu dēļ – kā parastā gleznu dzejā –, pazustu Apsesdēla dzejas galvenā vērtība – valodas briljantīgais noslīpējums, uz ko tik retu retais pie mums bijis spējīgs. Šis autors liekas sapratis valodas īsto būtību dzejā.