(bez virsraksta)
Nov. 3., 2021 | 08:01 pm
Artūru apglabāja 23. oktobrī. Atvadīties nāca daudzi. Visi kā viens nespēja noticēt notikušajam. Stāstīja, ka nav zinājuši nevienu citu tik dzīvespriecīgu, gaišu un laimīgu cilvēku. Artūrs gulēja, ietērpts kāzu uzvalkā. Vēl nebija pagājis gads, kopš viņš šajā pašā uzvalkā solījās mīlēt un sargāt Jūliju – līdz nāve viņus šķirs.
"Es lūdzu, lai viņam uzvelk laulības gredzenu un uzliek krustiņu," par drūmāko brīdi savā mūžā stāsta Jūlija. "Pēc visām mokām, kas Artūram bija jāpārcieš, viņš izskatījās neticami labi, taču – par gadiem desmit vecāks. Nekādi nespēju aptvert, ka viņš ir aizgājis – turēju roku un runāju ar viņu: kā tad tā? Mēs taču lūdzām tevi mūs nepamest... Bet neviens vairs neatbildēja. Nebijām pat iedomājušies, ka viss beigsies tik nopietni. Ka dēliņš vairs nekad neredzēs savu tēti."
"Es lūdzu, lai viņam uzvelk laulības gredzenu un uzliek krustiņu," par drūmāko brīdi savā mūžā stāsta Jūlija. "Pēc visām mokām, kas Artūram bija jāpārcieš, viņš izskatījās neticami labi, taču – par gadiem desmit vecāks. Nekādi nespēju aptvert, ka viņš ir aizgājis – turēju roku un runāju ar viņu: kā tad tā? Mēs taču lūdzām tevi mūs nepamest... Bet neviens vairs neatbildēja. Nebijām pat iedomājušies, ka viss beigsies tik nopietni. Ka dēliņš vairs nekad neredzēs savu tēti."