Starts bija brīnišķīgs. Pirms starta pat izdevās savā koridorā (8.) ieņemt pirmo rindu.
Protams, kā vienmēr kamēr pakaļpuse izkustās pirmie jau ir veikuši vairākus km. Bet nu kad iekustās tad aiziet
Distance bija jauka ar savām peļķēm un dubļiem. Braukšana lejup brīžiem sagādāja patīkamus mirkļus ar to, ka likās, stūre no rokām izlēks, vai arī vienkārši rokas salūzīs. Protams Cigoriņkalnā uzbraukt es pat nemēģināju. Manīju, ka pat dažam labam pieredzējušam braucējam tas nenācās viegli. Bet bija eksemplāri, kas tomēr pieveica šo kalnu (iespējams viņu pat bija vairāk kā domāju, bet es taču visus neredzēju)
 Tad nu pamazām tuvojās tas jaukais moments. Pēc vienas garas nogāzītes, kur arī stūre draudēja izlēkt no rokām, aiz līkumiņa sekoja kāpums, tad nu es ņēmu un uzminu... (Rezultāts 1. Bilde 2. Bilde)

Ļaunākais ir tas, ka visa šī nelaime notika turpat vai tālākajā punktā no starta/finiša (apmēram 10 km)
Tad nu gaidīju momentu, lai stumtos uz finišu, pa to laiku piebrauca klāt viens meitens un lūdz palīdzēt, jo neslēdzās ātrumi. Kur izrādījās trosīte iekš pārslēdzēja uz stūres izslīdējusi, un protams, man tak nav līdzi skrūvgrieža (ne reizi līdz šim nebija pēc tāda vajadzība) Tad nu mēs tagad jau bijām divi, vismaz nebūs garlaicīgi stumties uz startu
Pa ceļam uzdūrāmies uz līdzjutējiem (liekās ka viņi bija radniecībā ar Susaņinu), kuri mūs aizsūtija pilnīgi pretējā virzienā. Labi ka pēc 100 m satikām distances tiesnešus, kuri novirzīja mūs pareizā virzienā
Tā nu mēs devās ceļā. Pēc kāda 1 km satikām vēlvienu bēdu brāli, kuram ķēde bij pušu. Tā nu mēs jau bijām 3 (kā saka - kur ir tur rodās) Pa ceļam pavizinājāmies pa vienu jauku kalnu, puisis teica ka esam uzripinājušu ap 50 km/h (un tas bez iespējas mīties) Vēl pēc kāda km satikām ceturto bēdu brāli, kurš pēc avārijas bija palicis bez pakaļējām bremzēm. Tā nu lēnām kustējām finiša virzienā, līdz tikām līdz iepriekšējai dzirdītavai. Tur diviem no mūsu bara tika izlīdzēts (viens dabūja ķēdes savienotāju, un meitenei tika salabots ātrum pārslēgs un viņi jauki aizbrauca distancē) Un mēs divatā turpinājām ceļu uz finišu. Pie nākamā ēdināšanas punkta draudzīgi piestūmām māgu ar arbūzu. Tur man izdevās sarunāt ar vietējiem līdzjutējiem, ka nogādā mani finišā. Paldies viņiem liels.

Vēlviens neveiksmīgs starts, bet nav škrobes, kā pēc Cēsu posma, jo es tak dabūju piedalīties, kaut tikai 1/3 distancē.