Ezīša personīgā miglas ieleja

biju dejot, gribas vairāk un tas nu ir teju vai ziepes, jo lāga nav ideju, kur vairāk.
tas nu tā.

biju arī uz konsultācijām pie savas mīļās, mīļās, favorītās, absolūti iecienītās pasniedzējas.
ka būtu mums tādu vairāk.
viņas kabinetā vispār ir kaut kā tā forši un mājīgi un viņa pati tāda dzīves (un skolas) gudra sieviete. (un nē, kabinets ir pēc labākajām lietišķajām tradīcijām ietaisīts, nav nekāda kamīnzāle ar tonnu spilveniem) mēs tur sēdējām un pļāpājām (un visu laiku fascinē tā viņas māka nostādīt otru sev līdzās kompetences līmeņa izjūtās, un jautājumu-atbilžu vakara vietā sanāk tāda sulīga un auglīga diskusija, kas paver vēl plašākus apvāršņus pārdomām. tā ir tāda dīvaini lieliska izjūta - zināt, cik ļoti pārāks savā jomā ir tas otrs cilvēks un tomēr sajūtu līmenī būt viņam līdzās)
un tad tur ienāk viens, tiek uzaicināts pievienoties sarunai, cik nu laiks ļauj, kad laiks beidz ļaut, ienāk vēl kāds un tāpat iesaistās.
trūka tējas un cepumu (varbūt nākošreiz paņemt līdzi?)
TĀ būt pasniedzējam ir jāprot.

ka būtu mums tādu vairāk.