Ezīša personīgā miglas ieleja

Un tā patiešām ir. Vismaz šodien, man par lielu pārsteigumu (lai gan, ne visai lielu...) man pie dvēseles patiešām nebija ne santīma.
Kā es to konstatēju? Nācu uz darbu, pienāca pie manis vīrietis un izstāstīja savu bēdu stāstu - esot atbraucis no Liepājas, meklēt darbu. Uz Čaka un kādas tur ielas stūra piekauts, aplaupīts, neatstājuši ne tik, cik atpakaļ uz Liepāju atpakaļ tikt.

Man šodien bija labs garastāvoklis, santīmus divdesmit, trīsdesmit es viņam pat iedotu, tik labs mans garastāvoklis. Un pat ja viņš meistarīgi stāstīja saltus melus, vienkārši atbilstoši saģērbies, man vienalga, iedotu, jo, kas var zināt, vai viņš nav tomēr no tiem, kas tiešām cietuši. Jo es zinu pārāk labi, ka tā tiešām notiek. Kādam iepatīkās kaut kas, kas ir tavs vai neiepatīcies tu, un ar to ir gana.

Skumji, ka tā.
Priecīgi, ka vismaz ar mani pašu personīgi nav nekas tāds noticies. Ar maniem mīļajiem gan :(