Ezīša personīgā miglas ieleja

Vakardiena bija no vienas puses šausmīga. No otras puses, piepildīta un brīnišķīga, daudzjaunu pieredžu un iespaidu... Tiesa, man, izteiktam pūcīgo ezīšu pārstāvim, fakts, kā diena sākās 6.00 no rīta, bija kas līdzīgs ja ne nāves sodam, tad nāvīgai spīdzināšanai pavisam noteikti. Un tad tas viss - E&Y brokastis, satraukums, vai Board Room Lunch būs viss kārtībā, pa vidu vēl PILNĪGI sviestaina lekcija (vai es kādreiz būtu iedomājusies, ka vēlēšanu rezultāts patiesībā ir atkarīgs no trijstūra un diviem aplīšiem, kuriem vienam rādiuss ir četrreiz lielāks kā otram?), visbeidzot intervija ar pašu Pedersenu ("You must be the best looking student in whole school!")...

Un visa tā drausmīgā skriešana un stress beidzās ar dejošanu. Un tas joprojām ir kas tāds, kas aiznes tevi pilnīgi citā pasaulē, tik ļoti skaistā un burvības pilnā, ka pēc tam raudāt gribas. No sirds. Un no laimes sajūtas sirdī. Iešana uz Zalkša pirmo mēģinājumu bija liela saņemšanās no manas puses, sevišķi pēc tam, kad Arta man bija briesmu lietas sastāstījusi par to, cik briesmīgi ir zalkši un kā viņi nepieņem jaunos. Un iešana uz Zalkti ir uzdrīsktēšanās, kas ir vairāk kā atmaksājusies.

Arta un Zalktis kopā ir aizveduši uz tādu dejas pasauli, kuru, kaut neskaitāmus gadus jau biju dejojusi, nekad vēl nebiju pazinusi. Uz paralēlu, pusreālu un neaprakstāmi burvīgu pasauli.