Ezīša personīgā miglas ieleja

Cilvēkiem ļoti patīk ietekmēt, vai esat to pamanījuši? Man arī. Man patīk ietekmēt cilvēkus, taču vienā vienīgā veidā - piedabūt viņus paskatīties uz lietām no citas puses un pārdomāt tās pirmās un vienīgās puses pareizību. Reizēm es to daru tikai tāpēc, ka man gribās, un pie reizes sev pierādu, ka man ne tika gribās, bet es to arī varu. Tādas reizes ir kā treniņš, kad nevis gribas, bet vajag, ir nepieciešams, bez tā nevar, tas ir jādara [pievienojiet vel vajadzības izteiksmes, ja zinat...]

Cilvēks reizēm pārdomā, reizēm nē, ja pārdomā, nonāk pie jauniem secinājumiem, bet reizēm arī nē. Reizēm neļauj pārdomāt prasmīgi veidota apkārtējā vide un apstākļu tīkli, kuros tu gan vari paspirināties, bet ar to iepinies vien ciešāk. Bet lēmums jau tomēr pieder tev un tikai tev. Visam pārējam atliek vien to pieņemt. Saprast/nesaprast? Tas savukārt vairs nav tavā ziņā, tavā ietekmes sfērā. Galvenais ir, lai pieņem.

Man liekas, ka es pēdējās dienās pielaidu lielo kļūdu. Kā rādās, reizēm nedrīkst mēģināt ietekmēt. No tā nekas nemainās, vien pašam paliek sūdīgāk. Vai arī - sūdīguma sajūta vienkārši sakoncentrējas. Diezin vai rodas no nekā, vismaz tādos apmēros. Un tad atkal - kā zibens spēriens no debesīm, pietiek tieši ar vienu asu epizodi, lai atrastu sevī kompromisu pašai ar sevi, tādu kā situācijas risinājumu. Nu un, ka īslaicigu. Garāk jau arī nevajag. Pēc tam par to varēs nedomāt pavisam.

Sūdīguma sajūta vakar vakarā tika ierauta melnajā caurumā. Jūs taču labi ziniet, ka no turienes nekas laukā neiznāk. Forši, teiksiet? Es arī teiktu, ja vien šo sajūtu būtu bijis iespējams atdalīt no pārējām, kuras gribēju paturēt.

Jauku dienu Tev, mans mazais klausītāj,
Melnā cauruma jaunākais iemītnieks