Zinātne. 1. daļa.
Posted on 31.10.2009 at 16:48
Re, Mirdza feisbukus atdraugo, man pretējs process ienācies - daži jauni piedraugojamie pēc šīs nedēļas THE pasāciena.
Beidzot esmu ja ne atguvusies, tad morāli nobriedusi izdarīt "mazas" piezīmes uz bloga malas, lai pēc simts gadiem būtu par ko pasmaidīt, atceroties savu pirmo konferenci ever. Noteikti ne pēdējo.
Visa jautrība tātad sākās jau otrdienas vakarā, kad pēdējās sarunas ar organizatori Dovili laikā atklājās, ka ja es iebraucu Kauņā ap pusnakti, tad esmu trīs stundas par vēlu, lai mani ielaistu paredzētajā naktsmītnē. Kristieši esot kristieši un viņiem ir noteikumi. Nu lai.
Nolēmu izmēģināt, kas ir Couchsurfing, pievienojos tur Kauņas grupai, iebliezu postu par "Emergency Couch needed" un, skaties un re, pēc pusstundas divi piedāvājumi par spīti vēlajam iebraukšanas laikam. Puisis - pirmā piedāvājuma autors izstāstīja, ka ja reiz pusnakts un tā, tad labāk lai izvēlos otru variantu, esot krietni tuvāk autoostai. Paklausīju, trešdienā sazvanīju Justi, viņa vēlreiz apstiprināja, ka ir ar mieru mani uzņemt. Tas nu bija atrisināts.
Vakarā ierāpos busā. Piecas stundas braukšanas tumsā varētu likties ļoti garlaicīgi, a bet nekā. Tandēms šoferītis+stjuarte bija dikti runātīgi un ne visai klusi runātīgi, tiesa, es jau arī necik tālu nesēdēju no viņiem. sākumā tēmas bija tādas garlaicīgas - stjuartei bija pirmais reiss, šoferis instruēja un apmācīja, skaidroja un paskaidroja. Apmēram pusceļā viņi nonāca līdz tēmai sekss. Tad nu es tagad esmu leitas kursā par to, kādi seksa veidi viņiem patīk, ka šoferis nekad reisos afērās neielaižas (nesapratu tik, vai atklāsme, ka tas nav prātīgi nāca pirms vai pēc šķiršanās), utt. Līdz ar to 2.5h bija visnotaļ interesantas, jo personīgā pieredze tika papildināta arī ar dažādiem teorētiskiem konceptiem.
Beigu beigās tikām arī līdz Kauņai. Izkāpu, izvilku no somas savu Google karti un devos kaut kādā virzienā meklēt kādu ielu nosaukuma plāksnīti. nekā. Gāju tālāk bez nojausmas, vai pareizais virziens. Nekā. Galu galā, kad nolēmu apstāties pie viena takša, lai uzvaicātu, kur vispār esmu, piestāja mašīna, prasīja kaut ko lietuviski. Es šiem pretī "Can you help me?" (Mammai un citiem ar vājiem nerviem nelasīt nākamo teikumu). Galu galā puikas saprata kartē, kur man vajag nokļūt, piedāvāja aizvest, es neatteicos un jau pēc trim minūtēm biju pie savas lietuviešu dāmas durvīm. Par spīti vēlajai nakts stundai, viņa sagaidīja mani smaidīga, laipna, jauka, sacienāja ar tēju, ierādīja dīvānu un tā. Aizmigu ar sajūtu, ka ir sācies jauks piedzīvojums, kas ne tuvu vēl nav pat pusē.
Beidzot esmu ja ne atguvusies, tad morāli nobriedusi izdarīt "mazas" piezīmes uz bloga malas, lai pēc simts gadiem būtu par ko pasmaidīt, atceroties savu pirmo konferenci ever. Noteikti ne pēdējo.
Visa jautrība tātad sākās jau otrdienas vakarā, kad pēdējās sarunas ar organizatori Dovili laikā atklājās, ka ja es iebraucu Kauņā ap pusnakti, tad esmu trīs stundas par vēlu, lai mani ielaistu paredzētajā naktsmītnē. Kristieši esot kristieši un viņiem ir noteikumi. Nu lai.
Nolēmu izmēģināt, kas ir Couchsurfing, pievienojos tur Kauņas grupai, iebliezu postu par "Emergency Couch needed" un, skaties un re, pēc pusstundas divi piedāvājumi par spīti vēlajam iebraukšanas laikam. Puisis - pirmā piedāvājuma autors izstāstīja, ka ja reiz pusnakts un tā, tad labāk lai izvēlos otru variantu, esot krietni tuvāk autoostai. Paklausīju, trešdienā sazvanīju Justi, viņa vēlreiz apstiprināja, ka ir ar mieru mani uzņemt. Tas nu bija atrisināts.
Vakarā ierāpos busā. Piecas stundas braukšanas tumsā varētu likties ļoti garlaicīgi, a bet nekā. Tandēms šoferītis+stjuarte bija dikti runātīgi un ne visai klusi runātīgi, tiesa, es jau arī necik tālu nesēdēju no viņiem. sākumā tēmas bija tādas garlaicīgas - stjuartei bija pirmais reiss, šoferis instruēja un apmācīja, skaidroja un paskaidroja. Apmēram pusceļā viņi nonāca līdz tēmai sekss. Tad nu es tagad esmu leitas kursā par to, kādi seksa veidi viņiem patīk, ka šoferis nekad reisos afērās neielaižas (nesapratu tik, vai atklāsme, ka tas nav prātīgi nāca pirms vai pēc šķiršanās), utt. Līdz ar to 2.5h bija visnotaļ interesantas, jo personīgā pieredze tika papildināta arī ar dažādiem teorētiskiem konceptiem.
Beigu beigās tikām arī līdz Kauņai. Izkāpu, izvilku no somas savu Google karti un devos kaut kādā virzienā meklēt kādu ielu nosaukuma plāksnīti. nekā. Gāju tālāk bez nojausmas, vai pareizais virziens. Nekā. Galu galā, kad nolēmu apstāties pie viena takša, lai uzvaicātu, kur vispār esmu, piestāja mašīna, prasīja kaut ko lietuviski. Es šiem pretī "Can you help me?" (Mammai un citiem ar vājiem nerviem nelasīt nākamo teikumu). Galu galā puikas saprata kartē, kur man vajag nokļūt, piedāvāja aizvest, es neatteicos un jau pēc trim minūtēm biju pie savas lietuviešu dāmas durvīm. Par spīti vēlajai nakts stundai, viņa sagaidīja mani smaidīga, laipna, jauka, sacienāja ar tēju, ierādīja dīvānu un tā. Aizmigu ar sajūtu, ka ir sācies jauks piedzīvojums, kas ne tuvu vēl nav pat pusē.
iz filmas
Posted on 31.10.2009 at 18:19
What kind of a brides maid would I be if I didn't hold your hand at your divorce.