Ezīša personīgā miglas ieleja

Arī šodien man turpina likties, ka Andrea Bočelli koncertā skanējusī Latvijas himna bija pilna, pilna vibrāciju un mani tās pirmo akordu pēkšņā, tiešām negaidītā atskanēšana koncerta pašā sākumā saviļņoja un, jā, uzmundrināja un visādas citas nenormāli pozitīvas emocijas izraisīja (atzīšos gandrīz līdz asarām), taču tad, kad it kā tas pats skanēja vakar, Aristotelī, un teorētiski taču nekas nebija citādāk, atskaņojums bija tik tiešām ķekša pēc un tā tika arī nodziedāts.

Bet tas tā.
Koncerts bija brīnumains, savukārt vakar sākās jaunais semestris.
Pasaule atkal mainās.

Tad, kad kaut kas notiek tā, kā tam jānotiek, ir TĀ pareizā sajūta.
Šobrīd ir. :)