Ļipai, kurai patīk lasīt pasakas.
Posted on 24.07.2009 at 12:42
Ja jau prasa, tad jāraksta.
Tātad, pirmkārt, es gribu pateikt, ka man spēle patika. Un patika pat par spīti tam, ka leģenda un spēles gaita mani aiznesa prom no latviešu nometnes uz Fairyland nometni, kurā veiksmīgi izgaisināja manas bažas par to, ka valodas barjera varētu traucēt spēlēšanos.
Spēlē biju nolēmusi (BEIDZOT!) nespēlēt neko galvenu un svarīgu, kā arī noteikti izslēgt no saviem spēles mērķiem precēšanos, citādi līdz šim allaž kaut kā sanācis, ka es vai nu jau esmu precēta, vai veiksmīgi apprecu spēles varenāko vīrišķi un tad domāju, kā dzīvot ilgi un laimīgi. Tad nu izvēlēju atbilstošu lomu – Nihtrekas baroneses pusmāsa, vecā barona ārlaulības meita Erina, kurai nepavisam nav labi ar galvu un kura jau no laika gala dzīvojas vairāk pa mežu nekā pa pili. Principā ķerts skuķis. Ļoti ķerts.
Spēlē ierados piektdienas pēcpusdienā. Atradu Nihtrekas lokāciju, noliku mantas, saģērbos pirmajai dienai domātajā tērpā un, tarbai pa zemi līdzi velkoties devos uz meistaru nometni iegūt tēlam dzīvību. Kad tas veiksmīgi bija izdarīts un es beidzot zināju, ko viņi ir izdomājuši iesākt ar manu leģendu, sāka dzīvot Erina.
Pirmais moments teju vai pie meistaru nometnes vārtiem – sākot iejusties lomā, gāju pa ceļu, stulbi blenzdama apkārt un lasīdama visu, ko nu varēja salasīt (lai piepildītu savu tarbu, kas pēc leģendas vienmēr bija pilna ar mežā savāktiem „dārgumiem”), satiku trīs gājējus. Viena no dāmām iedeva man lapiņu – sertifikātu, līdz ar ko es biju apmaldījusies. Respketīvi, stundu man tagad bija jāblandās pa mežu, nespējot no viņa izkļūt laukā. Labi, lai iet. Blandījos arī, un patiesībā tas nāca baisi par labu, jo šīs nepilnās stundas laikā, kuru pavadīju būtībā spēlējot ar sevi un pati sev, pa īstam iedzīvojos tēlā. Visbeidzot blandīties un runāties ar sevi tomēr apnika, tāpēc paizmaldījos tuvāk ceļam (taču ne uz tā).
Tas deva gaidīto rezultātu. Mani ieraudzīja kaut kāds bruņinieks Viljams ar savu kompāniju – vēl vienu cīnītāju un diviem mūkiem, un, tā kā es ļoti izteikti bēgu un slēpos un vēl izteiktāk sargāju savu tarbu, kura jau bija visai pilna, tad šiem acīmredzot sainteresēja, kas tas par skuķi. Vispirms mēģināja izvilināt mani no meža ar sarkanu lupatiņu, tad ar runām, bet nekā, turpināju cītīgi baidīties un pīkstēt nelabā, taču klusā balsī, ka gribu mājās. Mūki sāka solīt mani vest mājās, taču ar viņiem vispār nebija lāga runāšana, jo pēc leģendas un pirmsspēles informācijas, Erina svētcilvēku klātbūtnē jutās slikti. Galu galā viņi palīdzēja Erinai piepildīt tarbu līdz galam ar kociņiem, puķītēm, miziņām un ko nu viņi vēl tur salasīja, un tad arī es biju ar mieru, ka viņi ved mani mājās. Jautājums: kur ir mājas?
- A kur tu dzīvo? - Pie māsas. - Pie kādas māsas? – Pie mīļās māsas. – Kur jūs dzīvojat? – Pilī. – Kas vēl tur dzīvo? – Otra māsa. Un daktere. – Un kur ir pils? – Nezinu. Jūs taču teicāt, ka vedīsiet mājās, jums taču jāzina! – Pilī dzīvo tikai tu un tavas māsas? – Nē, tur dzīvo arī sliktais barons. – Kurš sliktais? – Nu, sliktais. Man viņš nepatīk. Un māsa arī teica, ka viņš ir slikts. – Pie kura barona tu dzīvo? Pie Hantingtona vai tā otra?
Galu galā viņi atšifrēja, ka vispirms prātīgi būtu vest mani uz Nihtreku. Jāpiebilst, ka turienes barons bija slikts divu iemelsu dēļ. Pirmkārt māsa baronese, viņa sieva, bija teikusi Erinai, ka no viņa jāturas pa gabalu, jo bažījās, ka barons varētu nesavaldīt savu iekāri un izmantot māšeles muļķa prātu. Otrkārt, arī barona klātbūtnē Erina vienkārši jutās slikti, tāpēc viņai no paša sākuma nepatika, ka barons pilī dzīvo un dzīvo jau desmit gadus.
Nihtrekā, protams, („kā parasti”) mani sagaidīja vecākā māsa un daktere. Tā kā lomā biju iejutusies pavisam, tad nu arī ālējos pēc pilnas programmas un liku saprast ļoti skaidri, ka manu tarbu nevienam nedabūt, manus matus nevienam nesaķemmēt un par pārģērbšanu vispār nebūs runa. Tad izstāstīju šādus tādus „piedzīvojumus”, jo teorētiski Erina pa mežu blandījās ne jau dienu vai divas, bet sākot ar nedēļu un vairāk. Barons tikmēr žēlojās atvedējiem, cik dārga gan ir viņa sievas māsa, jo vietējiem zemniekiem atlīdzības saņemšana par manis atvešanu esot teju vai peļņas avots un mazais bizness. Pie reizes abi mūki no atvedēju kompānijas uzklausīja pils ticīgo grēksūdzes. Erina atkal varēja paālēties, jo viņai „neviens neiedeva grēksūdzīti”. Un viņai pilnīgi nebija saprotams – ja jau Dieviņš dod visu ko labiem cilvēkiem, un viņa ir labs cilvēks, tad kāpēc grēksūdzīte tikai visiem izņemot viņu. Bet nu neko.
Paēdusi, padzērusi, Erina gribēja iet ārā, taču nekā. Barons bija nolēmis viņu vairs nekur nelaist. (Protama lieta, ālēšanās un ļembasts gāja vaļā uz urrā, ieskaitot sērīgu sēdēšanu pie pils vārtiem un, manuprāt, uz nerviem krītošu vienas rindiņas „projām jāiet, projām jāiet, es nevaru šeit palikt” daudzkārtīgu dziedāšanu. Uz baronu in-game nedarbojās nekas, out-of-game gan viņš izskatījās arvien saērcinātāks, taču ārā mani tik un tā nelaida. Šajā visā visspēcīgākais laikam bija brīdis, kad es mēģināju rāpus šmaukt ārā pa vārtiem kopā ar kaut ko no sargiem, un mani divatā vilka atpakaļ un stīvējās un ķīvējās, kamēr vārtus aiztaisīja.
Tad pie manis pienāca meistars, lai pateiktu, ka pils pagrabos es jūtu kaut ko, kas mani ļoti velk, sauc un aicina. Ņemot vērā Erinas ziņkārību un veselā saprāta trūkumu, nolēmu sekot aicinājumam, līdz ar to nonācu pie durvīm, kuras ļoti ilgi neesot vērtas vaļā un kurām priekšā ir atslēga. Taču pirmajā reizē viņu vaļā vērt vēl nevarēju. Nu ka ne, ne. Pa vidu mēs laikam ar kaut ko kopā vēl paguvām doties nelielā pastaigā ārpus pils, kaut kādā brīdī pilī parādījās tēvs Tuks, un tad bija saules aptumsums, uz kuru visi, izņemot mani reaģēja ļoti ticīgi un kristīgi, sataisīja sev krustiņus, saskaitīja lūgsnas un ko tik vēl ne. Tēvs Tuks nu pilī skaitījās pats svētuma iemiesojums un drošības garants. Uz to, ka es ne lūdzu, ne krustu taisīju, neviens nereaģēja. Un nebija jau arī iemesla.
Vēl Erina paspēja noklausīties māsas Hildas stāstu par durvīm pagrabā, kuras tēvs viņai gan parādījis, taču atvērt aizliedzis, jo tad pilij būšot slikti slikti. Erina nosprieda – saulīte bija pazudusi, tad jau sliktāk nevar būt un gāja taisīt vaļā durvis. „Golovolomka”, kas kalpoja kā atslēga, spriežot pēc meistara reakcijas, bija domāta ilgākam laikam nekā tā minūte vai divas, kuras tā prasīja man. Aiz durvīm izrādījās esam altāris, pie kura es jutos ļoti labi, ļoti kā mājās un kurš deva man jaunu „kaut kur velk, kaut kur aicina” sajūtu, šoreiz uz Fairyland mežu, un atšķirībā no iepriekšējā laika – daudz stiprāku un ar iespēju viņā arī ieiet. Pagaidām nekur negāju, jo bija jau tumsa, taču vēl vairāk man nepatika barons un tēvs Tuks.
Bija pienācis vakars un tumsa, cepām pankūkas, ēdām, dzērām, un tad pēkšņi mums iestājās panika. No panikas tikām vaļā, kad sasēdāmies ap ugunskuru, kur bija arī Tuks un barons ar savu svēto relikviju, taču tad ap nometni draudīgi riņķoja dīvaini gari. Neatceros, kā līdz tam nonāca, meistars pateica vai paši izdomājām, ka ja kopīgi dziedāsim, tad gari dosies prom. Ja tas bija kvests – nu, konkrētajā kompānijā viņš bija viarāk kā vienkāršs, ņemot vērā, ka vismaz četras dāmas pie ugunskura, varētu arī visu nakti nodziedāt, neatkārtojoties, ja vien vajadzētu. Gari to saprata un devās prom.
Otrā rītā uzreiz izprasījos ārā no pils (un mani palaida, jo beidzot no klostera bija pārradusies māsa. Es tā arī nesapratu, kāpēc barons nereaģē uz maniem atkārtotajiem stāstiem par māsu un jauno, smuko puisi meža klajumā...), mani pavadīja lēdija Armaga, kuru vienā jaukā brīdī pārsteidza fakts, ka Erina ir nevis vienkārši pazudusi, bet izgaisusi. Patiesībā es iegāju Fairyland zonā. Arī tur turpināju tēlot tikpat jukušu un neprātīgu, kas rezultējās spriedumā „vēl nav laiks pienācis”, kaut arī tika noskaidrots, ka esmu iemainītais bērns, kas beidzot atgriezies mājās. Tur sastapu arī dažu labu Nihtrekas viešņu, kas man izstāstīja, ka pilī ir lādīte ar relikviju un to lādīti vajag dabūt prom un vispār. Tā kā Erinai Moira, kas to visu stāstīja, patika, un barons nepatika, tad Erina galu galā devās uz Nihtreku ar domu, ka paslēps lādīti un pēc tam atdos Moirai, jo Moira laba.
Atgriežoties pilī, Erinas plāns izjuka jau pašā sākumā – lādīte kopā ar kaut kāda eņģeļa spalvu, tika iesvētīta kopā uz altāra ar altāri un kaut kā tā, par spīti tam, ka, pirms tam redzējusi, ka dīvains klepus mēdz satraukt cilvēkus un viņi metas palīgā klepojošajam, izmēģināja viltus klepu, lai izjauktu iesvētīšanu. Principā viņa tur teju vai mira nost, taču Tuks pabeidza rituālu un Erina vairs neko darīt tur nevarēja. Vēl vairāk – barons plānoja pils aizsardzību (iemeslu neatceros) un atvērdams durvis, skaidri norādījā Erinai viņas lomu aizsardzības plānā. Principā padzina no pils, par ko Erina apvainojās pavisam un nozvērējās pilī atgriezties tikai tad, kad barons būs izsvēpēts.
Vienīgā vieta, kur iet, bija Fairyland. Tā kā tur Erina jutās labi, tur nebija ne sliktās pašsajūtas, ne barona klātbūtnes, drīzāk gan labvēlīgi maģisks mežs, brīnumainā kārtā pamzām zuda viņas neprāts. Galu galā viņa atlaba tik tālu, ka varēja izstāstīt Titānijai par to, ka zem pils ir altāris, pie kura Erina jutās tikpat labi kā Fairy mežā, bet pašā pilī – kristiešu altāris. Tas manāmi ieintriģēja burvju ļautiņus. Pirmā doma bija – tātad mums tur jāsarīko rituāls, lai kristietība un senā Danu reliģija nostātos līdzsvarā. Bet tā kā bija vēl citas problēmas, ko risināt, tad Erina krietnu laiku pavadīja izklaidējoties Titānijas galmā, kur mēdza ierasties parastie mirstīgie, kas mežā bija atvēruši kastīti un dabūjuši ceļazīmi uz Burvju valstību. Viņiem nācās dziedāt, dejot, kaut kas dabūja divas stundas runāt tikai dzejā, kaut kam citam nācās dziedot sazināties. Un Oberons bija vispār fantastisks, pat ja neskaita faktu, ka viņš Fairyland meitenēm no Titānijas kases mēdza uzsaukt dzeramo tuvējā Lokslijā.
Vēlāk vakarpusē tika izlemts, ka jāiznīcina kristiešu altāris Nihtrekā. Ko un kāpēc – es vairs īsti neatceros, bet fakts tāds bija. Tā kā maģiskie ļautiņi svētītajam altārim un kam relikvijām ne pieskārties, ne ko nodarīt varēja, bija jāatrod, kas uzdrošinātos apgānīt. Spilgtākā doma – nočārmot baronu un lai viņš to izdara pats. Problēma 1. Mēs netiekam pilī. Problēma 2. Baronu pilī nevar nočārmot. Risinājums: Dabūt viņu ārā. Taču barona paranoja bija tik liela, ka par to vēl daudzkārt runāja un brīnījās visi, kas to pieredzēja, tāpēc bija vajadzīgs plāns. Bija skaidrs, ka barons tāpat vien ārā nenāks. Taču – ja viņam būtu jāsavāc sava sieva? Vai ja no tā būtu atkarīga viņa pils drošība? Palikām pie pēdējās versijas, plāns bija tāds: improvizējam, bet pamata tēma – vīzija par to, ka pilij draud briesmas. Kamēr barons ārā, tikmēr čarmu virsū un aidā.
Ar Moiru devāmies īstenot plānu. Viņa mani „veda mājās”, plāna pirmā daļa strādāja perfekti, tikko es sāku taisīt histēriju par vīziju ar melno eņģeli virs pils vārtiem, kas man rāda sliktas lietas un dara pāri, māsas un daktere (kas bija reizē plāns B) ātri vien bija laukā no pils, a barons ne vella. Sēdēja tornī un nenāca ārā. Pēc tam mazliet tomēr sašaubījās un atnāca līdz slieksnim. Galu galā tomēr iznāca gan, taču ar svēto ūdeni un relikviju. Es tikmēr biju tā aizrāvusies ar savu „vīziju”, ka nepamanīju, ka Moira sapratusi, ka čārma nebūs, ir jau prom, savukārt barons grib dzirdēt, kas tad „vīzijā” ir tād,s ko nevar teikt skaļi un citiem, bet tikai viņam. Vārdu sakot, mazliet rupji, bet bija dziļi sūdi vagā un kaut kas bija jādomā. Tad nu tapa versija par to, ka ne jau velti Tuks no visiem svētuļiem vienīgais staigā melnā, ka viņš nevis altāri iesvētīja, bet sev spēka, melnā spēka vietu sagatavoja un tagad nāks atpakaļ ar lielu armiju, kas nesastāv no cilvēkiem un vispār būs šausmas un ārprāts un ja visu, kam viņš pieskāries, nesametīs ugunī, tad no pils nekā vairs nebūs. Barons savā paranojā laikam nenoticēja, taču pēc tam, kad ar pārgrieztu ģīmi u lielām šausmām acīs to visu stāstīju dakterienei, kas mani žēlot gribēja, bija skaidrs, ka ja ne barons, tad viņa gan īsti altāri vietā neatstās, lai kādi tam arī būtu iemesli.
Vīzijas atspēle paņēma tiešām daudz spēka un enerģijas, līdz ar to tajā vakarā neko vairāk par reportēšanu Titānijai nevarēju, samērā agri aizgāju gulēt. Pa nakti bija notikušas visādas lietas, altāri dāmas arī bija apgānījušas, bija iesvētīta nākamā mazļautiņu karaliene, Nihtrekas vārti bija uzziedējuši, barons joprojām domāja, ka dzīvo ļoti svētā vietā, bet es varēju atgriezties pilī un jutos tur tikpat labi kā Fairylandā, turklāt nejukusi. Nihtrekas sievietes vispār bija kļuvušas par teju vai Danu priesterienēm. Viss bija noticis kā vajag, mazļautiņi priecājās, cik labi visi plāni iet, taču svētdienas rītā bija palikušas vēl divas lietiņas darāmas – vispārīgi svarīgā bija dabūt relikviju prom no pils, lai tur kāds neizdomā iesvētīt jaunu altāri, un mana personīgā – dabūt no pils prom pašu baronu.
Misijā atkal devāmies kopā ar Moiru. Man bija jābrīdina baronese, ka pie viņas un tieši pie viņas nāk Danu priesteriene un viņai ir uzdevums Nihtrekas sievietēm (uzdevums nebija svarīgs, svarigi bija tikt pie barona, jo tagad viņu varēja nočarmot arī pilī). Baronese Moiru ielaida, pilnībā ignorējot barona iebildes, noklausījās uzdevumu piekopt Danu kultu, tad Moira pasauca baronu, uzlika viņam lāstu – tā rezultātā barons paņēma savu relikviju un devās ar kājām svētceļojumā uz Parīzi. Uz Svēto zemi viņš nebija pierunājams iet „Tur es esmu jau bijis, tur ir slikti, tur ir čūskas un saracēņi, cilvēks ne paēst, ne Dievu palūgt var...” Vēl divas lāsta detaļas – katrās krustcelēs, katrā pilsētā un ciemā viņam bija jāslavina lēdija Moira, savukārt trīs dienas lēdiju neredzot, viņš vienkārši nomirst (jo nespēj taču bez viņas dzīvot). Barons aizgāja, pils iztīrīta, spēle beigusies.
Bija riktīgi forši, tā riktīgi, riktīgi forši. Lai arī man netika dots megakvests visai spēlei, vien norādes, ko es jūtu, ko nejūtu, kas man patīk, kas nē, es izspēlējos no sirds. Noteikti pie tā ir vainīgas abas lieliskās komandas – Nihtreka un Fairyland (meistari vainīgi ir by default). Un žēl, ka mūsu fantastiskais reģionālais meistars nebija ar mieru tomēr paturpināt spēli arī pēc noslēguma parādes.
Tātad, pirmkārt, es gribu pateikt, ka man spēle patika. Un patika pat par spīti tam, ka leģenda un spēles gaita mani aiznesa prom no latviešu nometnes uz Fairyland nometni, kurā veiksmīgi izgaisināja manas bažas par to, ka valodas barjera varētu traucēt spēlēšanos.
Spēlē biju nolēmusi (BEIDZOT!) nespēlēt neko galvenu un svarīgu, kā arī noteikti izslēgt no saviem spēles mērķiem precēšanos, citādi līdz šim allaž kaut kā sanācis, ka es vai nu jau esmu precēta, vai veiksmīgi apprecu spēles varenāko vīrišķi un tad domāju, kā dzīvot ilgi un laimīgi. Tad nu izvēlēju atbilstošu lomu – Nihtrekas baroneses pusmāsa, vecā barona ārlaulības meita Erina, kurai nepavisam nav labi ar galvu un kura jau no laika gala dzīvojas vairāk pa mežu nekā pa pili. Principā ķerts skuķis. Ļoti ķerts.
Spēlē ierados piektdienas pēcpusdienā. Atradu Nihtrekas lokāciju, noliku mantas, saģērbos pirmajai dienai domātajā tērpā un, tarbai pa zemi līdzi velkoties devos uz meistaru nometni iegūt tēlam dzīvību. Kad tas veiksmīgi bija izdarīts un es beidzot zināju, ko viņi ir izdomājuši iesākt ar manu leģendu, sāka dzīvot Erina.
Pirmais moments teju vai pie meistaru nometnes vārtiem – sākot iejusties lomā, gāju pa ceļu, stulbi blenzdama apkārt un lasīdama visu, ko nu varēja salasīt (lai piepildītu savu tarbu, kas pēc leģendas vienmēr bija pilna ar mežā savāktiem „dārgumiem”), satiku trīs gājējus. Viena no dāmām iedeva man lapiņu – sertifikātu, līdz ar ko es biju apmaldījusies. Respketīvi, stundu man tagad bija jāblandās pa mežu, nespējot no viņa izkļūt laukā. Labi, lai iet. Blandījos arī, un patiesībā tas nāca baisi par labu, jo šīs nepilnās stundas laikā, kuru pavadīju būtībā spēlējot ar sevi un pati sev, pa īstam iedzīvojos tēlā. Visbeidzot blandīties un runāties ar sevi tomēr apnika, tāpēc paizmaldījos tuvāk ceļam (taču ne uz tā).
Tas deva gaidīto rezultātu. Mani ieraudzīja kaut kāds bruņinieks Viljams ar savu kompāniju – vēl vienu cīnītāju un diviem mūkiem, un, tā kā es ļoti izteikti bēgu un slēpos un vēl izteiktāk sargāju savu tarbu, kura jau bija visai pilna, tad šiem acīmredzot sainteresēja, kas tas par skuķi. Vispirms mēģināja izvilināt mani no meža ar sarkanu lupatiņu, tad ar runām, bet nekā, turpināju cītīgi baidīties un pīkstēt nelabā, taču klusā balsī, ka gribu mājās. Mūki sāka solīt mani vest mājās, taču ar viņiem vispār nebija lāga runāšana, jo pēc leģendas un pirmsspēles informācijas, Erina svētcilvēku klātbūtnē jutās slikti. Galu galā viņi palīdzēja Erinai piepildīt tarbu līdz galam ar kociņiem, puķītēm, miziņām un ko nu viņi vēl tur salasīja, un tad arī es biju ar mieru, ka viņi ved mani mājās. Jautājums: kur ir mājas?
- A kur tu dzīvo? - Pie māsas. - Pie kādas māsas? – Pie mīļās māsas. – Kur jūs dzīvojat? – Pilī. – Kas vēl tur dzīvo? – Otra māsa. Un daktere. – Un kur ir pils? – Nezinu. Jūs taču teicāt, ka vedīsiet mājās, jums taču jāzina! – Pilī dzīvo tikai tu un tavas māsas? – Nē, tur dzīvo arī sliktais barons. – Kurš sliktais? – Nu, sliktais. Man viņš nepatīk. Un māsa arī teica, ka viņš ir slikts. – Pie kura barona tu dzīvo? Pie Hantingtona vai tā otra?
Galu galā viņi atšifrēja, ka vispirms prātīgi būtu vest mani uz Nihtreku. Jāpiebilst, ka turienes barons bija slikts divu iemelsu dēļ. Pirmkārt māsa baronese, viņa sieva, bija teikusi Erinai, ka no viņa jāturas pa gabalu, jo bažījās, ka barons varētu nesavaldīt savu iekāri un izmantot māšeles muļķa prātu. Otrkārt, arī barona klātbūtnē Erina vienkārši jutās slikti, tāpēc viņai no paša sākuma nepatika, ka barons pilī dzīvo un dzīvo jau desmit gadus.
Nihtrekā, protams, („kā parasti”) mani sagaidīja vecākā māsa un daktere. Tā kā lomā biju iejutusies pavisam, tad nu arī ālējos pēc pilnas programmas un liku saprast ļoti skaidri, ka manu tarbu nevienam nedabūt, manus matus nevienam nesaķemmēt un par pārģērbšanu vispār nebūs runa. Tad izstāstīju šādus tādus „piedzīvojumus”, jo teorētiski Erina pa mežu blandījās ne jau dienu vai divas, bet sākot ar nedēļu un vairāk. Barons tikmēr žēlojās atvedējiem, cik dārga gan ir viņa sievas māsa, jo vietējiem zemniekiem atlīdzības saņemšana par manis atvešanu esot teju vai peļņas avots un mazais bizness. Pie reizes abi mūki no atvedēju kompānijas uzklausīja pils ticīgo grēksūdzes. Erina atkal varēja paālēties, jo viņai „neviens neiedeva grēksūdzīti”. Un viņai pilnīgi nebija saprotams – ja jau Dieviņš dod visu ko labiem cilvēkiem, un viņa ir labs cilvēks, tad kāpēc grēksūdzīte tikai visiem izņemot viņu. Bet nu neko.
Paēdusi, padzērusi, Erina gribēja iet ārā, taču nekā. Barons bija nolēmis viņu vairs nekur nelaist. (Protama lieta, ālēšanās un ļembasts gāja vaļā uz urrā, ieskaitot sērīgu sēdēšanu pie pils vārtiem un, manuprāt, uz nerviem krītošu vienas rindiņas „projām jāiet, projām jāiet, es nevaru šeit palikt” daudzkārtīgu dziedāšanu. Uz baronu in-game nedarbojās nekas, out-of-game gan viņš izskatījās arvien saērcinātāks, taču ārā mani tik un tā nelaida. Šajā visā visspēcīgākais laikam bija brīdis, kad es mēģināju rāpus šmaukt ārā pa vārtiem kopā ar kaut ko no sargiem, un mani divatā vilka atpakaļ un stīvējās un ķīvējās, kamēr vārtus aiztaisīja.
Tad pie manis pienāca meistars, lai pateiktu, ka pils pagrabos es jūtu kaut ko, kas mani ļoti velk, sauc un aicina. Ņemot vērā Erinas ziņkārību un veselā saprāta trūkumu, nolēmu sekot aicinājumam, līdz ar to nonācu pie durvīm, kuras ļoti ilgi neesot vērtas vaļā un kurām priekšā ir atslēga. Taču pirmajā reizē viņu vaļā vērt vēl nevarēju. Nu ka ne, ne. Pa vidu mēs laikam ar kaut ko kopā vēl paguvām doties nelielā pastaigā ārpus pils, kaut kādā brīdī pilī parādījās tēvs Tuks, un tad bija saules aptumsums, uz kuru visi, izņemot mani reaģēja ļoti ticīgi un kristīgi, sataisīja sev krustiņus, saskaitīja lūgsnas un ko tik vēl ne. Tēvs Tuks nu pilī skaitījās pats svētuma iemiesojums un drošības garants. Uz to, ka es ne lūdzu, ne krustu taisīju, neviens nereaģēja. Un nebija jau arī iemesla.
Vēl Erina paspēja noklausīties māsas Hildas stāstu par durvīm pagrabā, kuras tēvs viņai gan parādījis, taču atvērt aizliedzis, jo tad pilij būšot slikti slikti. Erina nosprieda – saulīte bija pazudusi, tad jau sliktāk nevar būt un gāja taisīt vaļā durvis. „Golovolomka”, kas kalpoja kā atslēga, spriežot pēc meistara reakcijas, bija domāta ilgākam laikam nekā tā minūte vai divas, kuras tā prasīja man. Aiz durvīm izrādījās esam altāris, pie kura es jutos ļoti labi, ļoti kā mājās un kurš deva man jaunu „kaut kur velk, kaut kur aicina” sajūtu, šoreiz uz Fairyland mežu, un atšķirībā no iepriekšējā laika – daudz stiprāku un ar iespēju viņā arī ieiet. Pagaidām nekur negāju, jo bija jau tumsa, taču vēl vairāk man nepatika barons un tēvs Tuks.
Bija pienācis vakars un tumsa, cepām pankūkas, ēdām, dzērām, un tad pēkšņi mums iestājās panika. No panikas tikām vaļā, kad sasēdāmies ap ugunskuru, kur bija arī Tuks un barons ar savu svēto relikviju, taču tad ap nometni draudīgi riņķoja dīvaini gari. Neatceros, kā līdz tam nonāca, meistars pateica vai paši izdomājām, ka ja kopīgi dziedāsim, tad gari dosies prom. Ja tas bija kvests – nu, konkrētajā kompānijā viņš bija viarāk kā vienkāršs, ņemot vērā, ka vismaz četras dāmas pie ugunskura, varētu arī visu nakti nodziedāt, neatkārtojoties, ja vien vajadzētu. Gari to saprata un devās prom.
Otrā rītā uzreiz izprasījos ārā no pils (un mani palaida, jo beidzot no klostera bija pārradusies māsa. Es tā arī nesapratu, kāpēc barons nereaģē uz maniem atkārtotajiem stāstiem par māsu un jauno, smuko puisi meža klajumā...), mani pavadīja lēdija Armaga, kuru vienā jaukā brīdī pārsteidza fakts, ka Erina ir nevis vienkārši pazudusi, bet izgaisusi. Patiesībā es iegāju Fairyland zonā. Arī tur turpināju tēlot tikpat jukušu un neprātīgu, kas rezultējās spriedumā „vēl nav laiks pienācis”, kaut arī tika noskaidrots, ka esmu iemainītais bērns, kas beidzot atgriezies mājās. Tur sastapu arī dažu labu Nihtrekas viešņu, kas man izstāstīja, ka pilī ir lādīte ar relikviju un to lādīti vajag dabūt prom un vispār. Tā kā Erinai Moira, kas to visu stāstīja, patika, un barons nepatika, tad Erina galu galā devās uz Nihtreku ar domu, ka paslēps lādīti un pēc tam atdos Moirai, jo Moira laba.
Atgriežoties pilī, Erinas plāns izjuka jau pašā sākumā – lādīte kopā ar kaut kāda eņģeļa spalvu, tika iesvētīta kopā uz altāra ar altāri un kaut kā tā, par spīti tam, ka, pirms tam redzējusi, ka dīvains klepus mēdz satraukt cilvēkus un viņi metas palīgā klepojošajam, izmēģināja viltus klepu, lai izjauktu iesvētīšanu. Principā viņa tur teju vai mira nost, taču Tuks pabeidza rituālu un Erina vairs neko darīt tur nevarēja. Vēl vairāk – barons plānoja pils aizsardzību (iemeslu neatceros) un atvērdams durvis, skaidri norādījā Erinai viņas lomu aizsardzības plānā. Principā padzina no pils, par ko Erina apvainojās pavisam un nozvērējās pilī atgriezties tikai tad, kad barons būs izsvēpēts.
Vienīgā vieta, kur iet, bija Fairyland. Tā kā tur Erina jutās labi, tur nebija ne sliktās pašsajūtas, ne barona klātbūtnes, drīzāk gan labvēlīgi maģisks mežs, brīnumainā kārtā pamzām zuda viņas neprāts. Galu galā viņa atlaba tik tālu, ka varēja izstāstīt Titānijai par to, ka zem pils ir altāris, pie kura Erina jutās tikpat labi kā Fairy mežā, bet pašā pilī – kristiešu altāris. Tas manāmi ieintriģēja burvju ļautiņus. Pirmā doma bija – tātad mums tur jāsarīko rituāls, lai kristietība un senā Danu reliģija nostātos līdzsvarā. Bet tā kā bija vēl citas problēmas, ko risināt, tad Erina krietnu laiku pavadīja izklaidējoties Titānijas galmā, kur mēdza ierasties parastie mirstīgie, kas mežā bija atvēruši kastīti un dabūjuši ceļazīmi uz Burvju valstību. Viņiem nācās dziedāt, dejot, kaut kas dabūja divas stundas runāt tikai dzejā, kaut kam citam nācās dziedot sazināties. Un Oberons bija vispār fantastisks, pat ja neskaita faktu, ka viņš Fairyland meitenēm no Titānijas kases mēdza uzsaukt dzeramo tuvējā Lokslijā.
Vēlāk vakarpusē tika izlemts, ka jāiznīcina kristiešu altāris Nihtrekā. Ko un kāpēc – es vairs īsti neatceros, bet fakts tāds bija. Tā kā maģiskie ļautiņi svētītajam altārim un kam relikvijām ne pieskārties, ne ko nodarīt varēja, bija jāatrod, kas uzdrošinātos apgānīt. Spilgtākā doma – nočārmot baronu un lai viņš to izdara pats. Problēma 1. Mēs netiekam pilī. Problēma 2. Baronu pilī nevar nočārmot. Risinājums: Dabūt viņu ārā. Taču barona paranoja bija tik liela, ka par to vēl daudzkārt runāja un brīnījās visi, kas to pieredzēja, tāpēc bija vajadzīgs plāns. Bija skaidrs, ka barons tāpat vien ārā nenāks. Taču – ja viņam būtu jāsavāc sava sieva? Vai ja no tā būtu atkarīga viņa pils drošība? Palikām pie pēdējās versijas, plāns bija tāds: improvizējam, bet pamata tēma – vīzija par to, ka pilij draud briesmas. Kamēr barons ārā, tikmēr čarmu virsū un aidā.
Ar Moiru devāmies īstenot plānu. Viņa mani „veda mājās”, plāna pirmā daļa strādāja perfekti, tikko es sāku taisīt histēriju par vīziju ar melno eņģeli virs pils vārtiem, kas man rāda sliktas lietas un dara pāri, māsas un daktere (kas bija reizē plāns B) ātri vien bija laukā no pils, a barons ne vella. Sēdēja tornī un nenāca ārā. Pēc tam mazliet tomēr sašaubījās un atnāca līdz slieksnim. Galu galā tomēr iznāca gan, taču ar svēto ūdeni un relikviju. Es tikmēr biju tā aizrāvusies ar savu „vīziju”, ka nepamanīju, ka Moira sapratusi, ka čārma nebūs, ir jau prom, savukārt barons grib dzirdēt, kas tad „vīzijā” ir tād,s ko nevar teikt skaļi un citiem, bet tikai viņam. Vārdu sakot, mazliet rupji, bet bija dziļi sūdi vagā un kaut kas bija jādomā. Tad nu tapa versija par to, ka ne jau velti Tuks no visiem svētuļiem vienīgais staigā melnā, ka viņš nevis altāri iesvētīja, bet sev spēka, melnā spēka vietu sagatavoja un tagad nāks atpakaļ ar lielu armiju, kas nesastāv no cilvēkiem un vispār būs šausmas un ārprāts un ja visu, kam viņš pieskāries, nesametīs ugunī, tad no pils nekā vairs nebūs. Barons savā paranojā laikam nenoticēja, taču pēc tam, kad ar pārgrieztu ģīmi u lielām šausmām acīs to visu stāstīju dakterienei, kas mani žēlot gribēja, bija skaidrs, ka ja ne barons, tad viņa gan īsti altāri vietā neatstās, lai kādi tam arī būtu iemesli.
Vīzijas atspēle paņēma tiešām daudz spēka un enerģijas, līdz ar to tajā vakarā neko vairāk par reportēšanu Titānijai nevarēju, samērā agri aizgāju gulēt. Pa nakti bija notikušas visādas lietas, altāri dāmas arī bija apgānījušas, bija iesvētīta nākamā mazļautiņu karaliene, Nihtrekas vārti bija uzziedējuši, barons joprojām domāja, ka dzīvo ļoti svētā vietā, bet es varēju atgriezties pilī un jutos tur tikpat labi kā Fairylandā, turklāt nejukusi. Nihtrekas sievietes vispār bija kļuvušas par teju vai Danu priesterienēm. Viss bija noticis kā vajag, mazļautiņi priecājās, cik labi visi plāni iet, taču svētdienas rītā bija palikušas vēl divas lietiņas darāmas – vispārīgi svarīgā bija dabūt relikviju prom no pils, lai tur kāds neizdomā iesvētīt jaunu altāri, un mana personīgā – dabūt no pils prom pašu baronu.
Misijā atkal devāmies kopā ar Moiru. Man bija jābrīdina baronese, ka pie viņas un tieši pie viņas nāk Danu priesteriene un viņai ir uzdevums Nihtrekas sievietēm (uzdevums nebija svarīgs, svarigi bija tikt pie barona, jo tagad viņu varēja nočarmot arī pilī). Baronese Moiru ielaida, pilnībā ignorējot barona iebildes, noklausījās uzdevumu piekopt Danu kultu, tad Moira pasauca baronu, uzlika viņam lāstu – tā rezultātā barons paņēma savu relikviju un devās ar kājām svētceļojumā uz Parīzi. Uz Svēto zemi viņš nebija pierunājams iet „Tur es esmu jau bijis, tur ir slikti, tur ir čūskas un saracēņi, cilvēks ne paēst, ne Dievu palūgt var...” Vēl divas lāsta detaļas – katrās krustcelēs, katrā pilsētā un ciemā viņam bija jāslavina lēdija Moira, savukārt trīs dienas lēdiju neredzot, viņš vienkārši nomirst (jo nespēj taču bez viņas dzīvot). Barons aizgāja, pils iztīrīta, spēle beigusies.
Bija riktīgi forši, tā riktīgi, riktīgi forši. Lai arī man netika dots megakvests visai spēlei, vien norādes, ko es jūtu, ko nejūtu, kas man patīk, kas nē, es izspēlējos no sirds. Noteikti pie tā ir vainīgas abas lieliskās komandas – Nihtreka un Fairyland (meistari vainīgi ir by default). Un žēl, ka mūsu fantastiskais reģionālais meistars nebija ar mieru tomēr paturpināt spēli arī pēc noslēguma parādes.