Grieta. Drīz.
Posted on 29.05.2009 at 08:43
Apmēram pēc stundas braukšu pēc sākuma komplekta.
Un pēc tam arī pēc pašas Grietiņas.
Es tik ceru, ka tad, kad zvanīšu, vai viņa tur vēl ir un vai nav aizrunāta, man atbildēs, ka ir un ka nav aizrunāta.
Un pēc tam arī pēc pašas Grietiņas.
Es tik ceru, ka tad, kad zvanīšu, vai viņa tur vēl ir un vai nav aizrunāta, man atbildēs, ka ir un ka nav aizrunāta.
Grietiņa.
Posted on 29.05.2009 at 14:05
Ginta domā, ka viņas kaķis ir hiperaktīvs. Hā hā.
Grietiņa. Mājās.
Posted on 29.05.2009 at 15:16
Ar groziņu rokā vēru patversmes durvis, lai no turienes paņemtu pelēku kaķenīti, nosauktu par Grietu un vestu mājās, kur jau gaida mazkaķu gardumi, smilšu kaste, spēļlietiņas un atrakciju parks "Skrāpkociņš".
Whoa! Tā jau likās, ka pavisam gludi nevar iet viss šis pasākums. "Tik tikko atdevām, es domāju, ka tā esat jūs..."
ko padarīsi, gadās, taču ja mājās viss sagatavots, lai tur ierastos kaķis, tad piekritu iepazīties ar citām mazajām kaķu meitiņām.
Un re, pašā pirmajā būrī viens kaķubērns apmēram 15cm virs būra grīdas nodarbojās ar būrīša restu izlaušanu. Mīlestība no pirmā skatiena. klikšķis un zini, ka tas ir īstais zvērēns, citus vairs pat nav jāskatās. Tik vien kā nokārtojam papīrus un ejam pēc kaķēna, lai šoreiz jau viņu no būra izlaistu, kā jau viņa tik dikti to vēlējās.
darbiniece paskatās uz manu groziņu un nogroza galvu. "Šo meitiņu jūs tai groziņā tālu neaiznesīsiet..." Satinām lupatiņā, ar ko bija paredzēts groziņu pārklāt, iedeva man mazo, un ierūcās tādas dzirnaviņas, kādas ne vienmēr no liela kaķa sagaidīsi... Darbiniece sirsnīgi atvadījās no mums un lūdza, lai aizsūtot kādu bildīti, kādu stāstiņu, kā tad mazajai klājas.
Mājupceļā mūs interesēja viss. Jēdziens "baidīties" ir kaut kas nesaprotams. Pasaule taču ir interesanta!
Tikko groziņš bija nolikts Grietas jaunās mājas vidū uz grīdas, sākām vērot, ko tad kaķubērns darīs.
Mirklis un groziņš jau tukšs. Vēl mirklis un itin veikli atrasta vieta, kur nolikts skrāpkociņš, kuram blakus pelīte uz atsperes un bumbiņa, kas karājas diegā. Neko vairāk Grietēnam kādu brīdi nevajadzēja, brīdi gan uzmanība tika arī nekur nepiesietajai pelītei, bet citādi tikai apbrīnot varēja viņas enerģijas neizsīkstošos apmērus.
Nu jau ir apgūta ēdambļodiņas atrašanās vieta, pārdevējas ieteiktais kārumiņš mazkaķiem atzīts par kārumiņu, zinām, kur ir smiltiņas un ūdens. Protam uzlekt uz dīvāna atzveltnes un nolekt, ātri skriet, Grietu nupat jau sāk interesēt arī mana klātbūtne un kafijkrūzes saturs. Rokās vēl nedodas, bet visu laiku lec blakus uz dīvāna, laikam lai atzīmētos - hei, re, es arī te!
Laikam jau jaunās mājas atzītas par gana labām. :)
Whoa! Tā jau likās, ka pavisam gludi nevar iet viss šis pasākums. "Tik tikko atdevām, es domāju, ka tā esat jūs..."
ko padarīsi, gadās, taču ja mājās viss sagatavots, lai tur ierastos kaķis, tad piekritu iepazīties ar citām mazajām kaķu meitiņām.
Un re, pašā pirmajā būrī viens kaķubērns apmēram 15cm virs būra grīdas nodarbojās ar būrīša restu izlaušanu. Mīlestība no pirmā skatiena. klikšķis un zini, ka tas ir īstais zvērēns, citus vairs pat nav jāskatās. Tik vien kā nokārtojam papīrus un ejam pēc kaķēna, lai šoreiz jau viņu no būra izlaistu, kā jau viņa tik dikti to vēlējās.
darbiniece paskatās uz manu groziņu un nogroza galvu. "Šo meitiņu jūs tai groziņā tālu neaiznesīsiet..." Satinām lupatiņā, ar ko bija paredzēts groziņu pārklāt, iedeva man mazo, un ierūcās tādas dzirnaviņas, kādas ne vienmēr no liela kaķa sagaidīsi... Darbiniece sirsnīgi atvadījās no mums un lūdza, lai aizsūtot kādu bildīti, kādu stāstiņu, kā tad mazajai klājas.
Mājupceļā mūs interesēja viss. Jēdziens "baidīties" ir kaut kas nesaprotams. Pasaule taču ir interesanta!
Tikko groziņš bija nolikts Grietas jaunās mājas vidū uz grīdas, sākām vērot, ko tad kaķubērns darīs.
Mirklis un groziņš jau tukšs. Vēl mirklis un itin veikli atrasta vieta, kur nolikts skrāpkociņš, kuram blakus pelīte uz atsperes un bumbiņa, kas karājas diegā. Neko vairāk Grietēnam kādu brīdi nevajadzēja, brīdi gan uzmanība tika arī nekur nepiesietajai pelītei, bet citādi tikai apbrīnot varēja viņas enerģijas neizsīkstošos apmērus.
Nu jau ir apgūta ēdambļodiņas atrašanās vieta, pārdevējas ieteiktais kārumiņš mazkaķiem atzīts par kārumiņu, zinām, kur ir smiltiņas un ūdens. Protam uzlekt uz dīvāna atzveltnes un nolekt, ātri skriet, Grietu nupat jau sāk interesēt arī mana klātbūtne un kafijkrūzes saturs. Rokās vēl nedodas, bet visu laiku lec blakus uz dīvāna, laikam lai atzīmētos - hei, re, es arī te!
Laikam jau jaunās mājas atzītas par gana labām. :)