Ezīša personīgā miglas ieleja

Laikam tomēr nē.
Laikam tomēr pagātne. Vismaz šobrīd.
Lai gan piektdien iešu celt vienu pagātnes gabalu ārā no putekļiem.
Jo iekšējā sajūta saka - vajag.

Visa mana virtuves dvieļu kaudzīte šorīt atradās vienā kastītē, bet otras kastītes durtiņas mētājās stipri tālu no pašas kastītes...

Lēmumi, kas pieņemti, apzīmogojot tos ar "ai, nu labi, riskēs ar`" teju vienmēr feilo.

... es joprojām varu nodziedāt Komerša dziesmu, neskatoties vārdos.

Katram ir savas mīļvietiņas, kurās noslēpties.
Mazais Rūdis dikti omulīgi jūtās zem mūsu gultas. Vēl viņam patīk neslēpties un izlaisties uz viesistabas dīvāna.
Lielais Rūdis ir absolūtā mīļuma iemiesojums uz guļamistabas palodzes. Ja neslēpjas, tad uz viesistabas palodzes vai krēsla.

Bet ja pazudušie ir pārāk pazuduši un viņus nevar atrast, tad nav jākrīt izmisumā. Vien redzamā vietā jānoliek putns.
Vai arī jāatver ledusskapja durvis un jāpasauc "Rūdi, bundžiņa!"
Reakcijas identiskas.