Īnas stāsti. 1. sērija.
Posted on 23.03.2009 at 18:39
IEVADAM: Esmu pārdzīvojusi savu pirmo ever galda RPG sesiju. Visas iekšas izsmietas, jo nu, ja visu dienu to vien dara, kā smejas līdz grīdai, cita rezultāta iespējamība samazinās krietni.
Pats pārtijs jau bija nolasījies.
Neviena hīlera.
Rūķis alkoholiķis, kura klasi tā arī neuzzinājām, bet tā noteikti ir ekvivalents terminam "maniaks ar cirvi" un visi skilu un speļu nosaukumi noteikti arī ietver vārdu "cirvis"
Rūķis alkoholiķis, paladins, kurš izmantoja to, ka paladini vairs nav lawful good. Viņa kontā ir visvairāk izgāztu durvju.
Dīvaina radība, kas ne pēc kā neizskatās un visu laiku vai nu kliedz vai arī dzied.
Sievišķis ar ragiem, kas iekritoja pa nopietnam. Tipa varloks.
Druīds mazohists, kurš visu laiku līda kauties un visu laiku pakāsa rollos, tāpēc palika bez samaņas nezinu, cik reizes
Druīde pacifiste, kas kauties sūta un kūda dajebko, kas nav viņa pati, bet veic sekciju dajebkam, ko nosit pārējie.
Viņus visus piekāsa rūķis, kuram saimnieks bija mags, bet kurš pats noteikti nebija mazāks alkoholiķis par tiem diviem, kas pārtijā. Un tad viņi pamodās dīvainā mājā, kas atradās pavisam citur, ja salīdzina ar to, kur māja atradās iepriekšējā vakarā, kad šie gāja gulēt.
Druīds mazohists līda ārā pa durvīm pētīt pasauli. Ieraudzīja, ka desmit pēdas uz priekšu ir augsta krauja, no kuras nogāzties, un attapās, ka viņam sānā ir trīs bultas. Tad varlociene izdomāja, ka vajag šo paraut atpakaļ drosībā, tā arī izdarīja un dabūja ar staffu pa seju tā, ka maz neliekas.
Druīdu tas visai maz interesēja. Viņš sajuta, ka laikam mazliet kaut kas sānā par daudz... "Kur man bultas ir? Zem pleca, viduklī un virs gurna? Ahā! Tas ir traps! Es jums saku, tas ir traps!"
Paeksplorēja pulciņš māju, process ietvēra arī jebkuru aizslēgtu durvju izgāšanu, ko ar sajūsmu darīja abi rūķi. Tad mazliet pakāvās ar trapu, kurš, kā izrādījās, sastāv no četriem lokšāvējiem. Tie aizlaidās jeb, precīzāk, pārtijs bija par slinku, lai skrietu viņiem pakaļ. taču pirms tam druīds mazohists paspēja apkrist bezsamaņā.
Tad draudzīgais bariņš, kurš joprojām nebija paspējis iepazīties, turpināja demolēt un lauzt durvis. Galu galā, kad visas durvis bija uzlauztas, tika nolemts sarīkot pikniku uz jumta. Tam vajadzēja paklājiņu un - vai tu re! - zem paklāja lūka.
Piekāst pikniku, lienam pagrabā. A pagrabā aiz restēm zvērēns. Nu tāds, ko blakus gultā diez vai ņemtu - kaut kas ar taustekļiem. Un aiz restēm. Un nikns. Kaut kas laikam pielīda par tuvu, līdz ar to izcēlās kautiņš - restes ta restes, bet taustekļi gana gari, lai kādu pievilktu klāt un atstātu rūtainu nospiedumu pievilktā sejā. Tiesa, nospiedums nepalika, jo pievilktais izrādījās rūķis konservu bundžā, kurš stingrajā tvērienā gan spirinājās, spirinājās, bet izrauties nekādi nevarēja. otru rūķi kauja nebija spējusi ieinteresēt, šamais vienkārši kāpa ārā no pagraba un gāja darīt kaut ko citu, viņam sekoja arī ragainais radījums un druīde pacifiste. Tiesa, kad no pagrabā esošu trīs drosminieku puses atskanēja palīgā saucieni, visi trīs izdomāja, ka vajag iet atpakaļ un atgriezās taisni tad, kad Knābītis bija nodauzīts un konservu bundža atpestīta.
Druīde pacifiste vēl apskatīja, pēc kā izskatās miris Knābītis, konstatēja, ka tas ir magic beast, un tad jau sekoja pārējiem atpakaļ augšā. Kopīgi tika pieņemts lēmums izgāzt vēl pāris aizslēgtas durvis, apspriests, vai nevajadzētu tomēr to lūku tā drošāk nostiprināt, ja nu Knābītim tur lejā kāds dusmīgs un atriebties kārs draudziņš (rūķis alkoholiķis taču runāja par Puncīti...). Pavīdēja ideja, ka vajag no otrā stāva nogāzt lejā flīģeli un atstāt to uz lūkas vāka, bet tā kā gribējās ēst, priekšroka tika dota piknikam. Pa ceļam druīde, ragainā lēdija un dziedošā būtne nolēma tomēr paskatīties uz to flīģeli - atvēra vāku, a tur divas vecas pudeles. Tā kā nebija ne jausmas, kas pudelēs iekšā, lēmums tika pieņemts ātri - nesam rūķiem, viņi dzer visu, redzēs, kas notiks.
Rūķi, ieraudzījuši vīna pudeles, divreiz nejautāja, iedzēra, acīmredzot bija garšīgi. Nenomira. Tātad nebija indīgs.
Ko darīt tālāk? Nogurums mazliet. Nu labi, liels nogurums. Principā versijas divas - iet prom no mājas, principā uz mežu, kurā gan jau ka vēl atrodami tie četri, kas iepriekš bija trennējušies lokšaušanā, un varbūt vēl kāds draudziņš, vai arī palikt mājā, riskējot, ka rūķis un viņa saimnieks, kas iepriekšējā naktī noteikti te bija nakšņojuši, kam pagrabā dzīvo tādi mājdzīvnieciņi, un kas pārnākot mājās, konstatētu, ka kāds to ir visai konkrēti izdemolējis, atradīs pārtiju. Nogurums, vai varbūt slinkums, ņēma virsroku. Rūķis vārdā Brudaks (jo vārdus beidzot bija noskaidrojuši) paziņoja, ka ies gulēt citā istabā, jo otru nakti lāču pakaļas vairs neostīšot, pārējie visi saspiedās vienā istabā, sadalīja sardzes maiņas un likās uz auss.
Pa nakti kaut kas vien uzbungāja pa lūku un arī pēdējās sardzes maiņas laikā, tā kā tad, kad visi tika uzsperti kājās, mazliet parunāja gan, ka re, kā, bungājās pie lūkas, bet neko citu nedarīja. Brudaks paspēja paņirgāties par pārējiem sešiem, kas gulējuši uz grīdas, kamēr šis riktīgi izgulējies. Galu galā nolēma iet prom no mājas.
Gāja gar vienu no šaurās zemes strēles malām. Sākās krūmājs, krūmājā pēkšņi pavīdēja kaut kas, kas kustējās. Druīds mazohists nosprieda - viņš pārvērtīsies vabolē, tad otrs rūķis viņu aiznesīs tur kaut kur, tad viņš noleks no vairoga vai kā nu tur, un tad viņš pa kluso ies izlūkos, paskatīties, kas tur krūmos atrodas. Diemžēl viss, ko mazā vabole paspēja saprast un saklausīt bija smagi bruņots rūķis, kas smagā gaitā aiztesa viņam garām. Nu - tas pats rūķis, kura loma plānā bija "aiznest, palaist un pagaidīt".
Vēl mežā iečiepstēja putniņi, kas nebija gluži putniņi, ja varēja ticēt druīdei pacifistei.
Un tad sākās taciņa. Pa taciņu pretī nāca kompānija, kas izrādījās (lai cik tas dīvaini nebūtu) vēl dīvaināka nekā pārtijs pats.
Tur bija vīrelis ar sešiem sargiem un nestuvēm, kas bija pilnas ar ēdienu. Ieraudzījuši pārtiju, visi septiņi krita pie zemes un nebija runājami. Druīds mazohists gan mēģināja uzsākt kaut kādu sarunu, bet tā lielākoties izvērtās par monologu. Brīžos, kad večuks runāja, viņš spēja izdvest vien vārdu "Spēks!", bet pārējos sešus nedzirdēja runājam pat tad, kad triecām viņus nāvē.
Galu galā večuks runasspējas tomēr atguva. Pastāstīja, ka tur, kur atradās mūsu dīvainā māja, ir Lithas, kas tagad ir atvēries un tāpēc vairs nav tievs un garš līdz debesīm, bet izskatās pēc mājas. Un tie četri ciemiņi, ko iepriekšējā rītā bijām trenkājuši, gan jau ka bijuši cilvēkēdāji. Cilvēkēdāji? Koa? Un ko tagad mums darīt, kad viena tāda, viņiem līdzīga ar mums kopā staigā?
Vēl sarunā starp druīdu un večuku tika noskaidrots, ka pārtijs ir spēks, kas atnācis. Un nolemts, ka visi kopā iesim atpakaļ uz māju, tas ir, Lithas. Šie - lai sadarītu savas lietas, mēs - lai paskatītos, kādas lietas šie darīs un kā reaģēs uz to, ka tur tagad māja.
Māja šos pamatīgi pārsteidza. Bet nu ko padarīsi - Lithas ir Lithas, lai pēc kā tas arī neizskatītos, kad atvēries. Iestāstījām, ka rituāls jātaisa uz jumta (tiesa, neatceros, kāpēc uz jumta) - večuks taisa rituālu, krīt ekstāzē, eiforijā, nirvānā un vispār ķer absolūtu kaifu. Mums tikmēr iešaujas prātā, ka vajag rāpties pa striķi uz to balkoniņu, kas izskatās vienīgā ieeja tornī, kuru neesam izpētījuši. Rāpjas, protams, tas rūķis, kam smagākās bruņas, dīvainā kārtā uzrāpjas ar visām bruņām. Pārējie pievienojas pa virvju kāpnēm, izgāž (kārtējās) durvis, iepēta tukšo laboratoriju, kur druīde pacifiste gan savāc sauju zaļā pulverīša un kaut kādus nepazīstamus potus, konstatē, ka no bibliotēkas pazudušas visas interesantās grāmatas, bet uz galda palicis papīrs, uz kura iespiedumos var salasīt tekstu par to, ka idiots Arnons gribējis teleportēt trīs tonnas dzelzs ar vienu sauju pulverīša.
Nu nekā interesanta. Visi kāpj lejā, lai konstatētu, ka večuks rituālu vēl nav pabeidzis. Lai šim būtu prieks, ka dievi, spēks, vai velnszinkastur upuri pieņēmis, daži pārtija dalībnieki ieturās no nestuvēm. Tad pie apziņas nāk arī večuks, kas izskatās nu pavisam aplaimots un grib visus vest uz ciematu. Taču interese par to, kas joprojām palika nenosists pagrabā zem lūkas, ir pārāk liela. Izmantojot spēka privilēģijas, večukam tiek pateikts - jā, jā, iesim, bet vispirms ejam iztīrīt Lithas svēto pagrabu. Galu galā - ar sešiem labi noaugušiem pīķotājiem tas nevarētu būt grūti.
Visi kāpjam atkal lejā, nopriecājamies katrs pie sevis, ka flīģeli tomēr nenometām uz tās lūkas, citādi būtu vien jābīda pašiem malā. PRognozes par to, ka pīķotāji labi kaujas, piepildās - Puncītis mirst ātri, vēl ātrāk nekā rūķis konservu bundžā, kurš, tikko taustekļi palaiduši viņu vaļā, ar visām bruņām nogrima baseinā. bet nu - dzīvs palika. Dzīvs dīvainā kārtā palika arī druīds mazohists, toties pacifiste veica līķa sekciju. Atkal. Un atkal nekā neatrada.
Pagrabs bija iztīrīts, varēja doties prom no mājas.
Pats pārtijs jau bija nolasījies.
Neviena hīlera.
Rūķis alkoholiķis, kura klasi tā arī neuzzinājām, bet tā noteikti ir ekvivalents terminam "maniaks ar cirvi" un visi skilu un speļu nosaukumi noteikti arī ietver vārdu "cirvis"
Rūķis alkoholiķis, paladins, kurš izmantoja to, ka paladini vairs nav lawful good. Viņa kontā ir visvairāk izgāztu durvju.
Dīvaina radība, kas ne pēc kā neizskatās un visu laiku vai nu kliedz vai arī dzied.
Sievišķis ar ragiem, kas iekritoja pa nopietnam. Tipa varloks.
Druīds mazohists, kurš visu laiku līda kauties un visu laiku pakāsa rollos, tāpēc palika bez samaņas nezinu, cik reizes
Druīde pacifiste, kas kauties sūta un kūda dajebko, kas nav viņa pati, bet veic sekciju dajebkam, ko nosit pārējie.
Viņus visus piekāsa rūķis, kuram saimnieks bija mags, bet kurš pats noteikti nebija mazāks alkoholiķis par tiem diviem, kas pārtijā. Un tad viņi pamodās dīvainā mājā, kas atradās pavisam citur, ja salīdzina ar to, kur māja atradās iepriekšējā vakarā, kad šie gāja gulēt.
Druīds mazohists līda ārā pa durvīm pētīt pasauli. Ieraudzīja, ka desmit pēdas uz priekšu ir augsta krauja, no kuras nogāzties, un attapās, ka viņam sānā ir trīs bultas. Tad varlociene izdomāja, ka vajag šo paraut atpakaļ drosībā, tā arī izdarīja un dabūja ar staffu pa seju tā, ka maz neliekas.
Druīdu tas visai maz interesēja. Viņš sajuta, ka laikam mazliet kaut kas sānā par daudz... "Kur man bultas ir? Zem pleca, viduklī un virs gurna? Ahā! Tas ir traps! Es jums saku, tas ir traps!"
Paeksplorēja pulciņš māju, process ietvēra arī jebkuru aizslēgtu durvju izgāšanu, ko ar sajūsmu darīja abi rūķi. Tad mazliet pakāvās ar trapu, kurš, kā izrādījās, sastāv no četriem lokšāvējiem. Tie aizlaidās jeb, precīzāk, pārtijs bija par slinku, lai skrietu viņiem pakaļ. taču pirms tam druīds mazohists paspēja apkrist bezsamaņā.
Tad draudzīgais bariņš, kurš joprojām nebija paspējis iepazīties, turpināja demolēt un lauzt durvis. Galu galā, kad visas durvis bija uzlauztas, tika nolemts sarīkot pikniku uz jumta. Tam vajadzēja paklājiņu un - vai tu re! - zem paklāja lūka.
Piekāst pikniku, lienam pagrabā. A pagrabā aiz restēm zvērēns. Nu tāds, ko blakus gultā diez vai ņemtu - kaut kas ar taustekļiem. Un aiz restēm. Un nikns. Kaut kas laikam pielīda par tuvu, līdz ar to izcēlās kautiņš - restes ta restes, bet taustekļi gana gari, lai kādu pievilktu klāt un atstātu rūtainu nospiedumu pievilktā sejā. Tiesa, nospiedums nepalika, jo pievilktais izrādījās rūķis konservu bundžā, kurš stingrajā tvērienā gan spirinājās, spirinājās, bet izrauties nekādi nevarēja. otru rūķi kauja nebija spējusi ieinteresēt, šamais vienkārši kāpa ārā no pagraba un gāja darīt kaut ko citu, viņam sekoja arī ragainais radījums un druīde pacifiste. Tiesa, kad no pagrabā esošu trīs drosminieku puses atskanēja palīgā saucieni, visi trīs izdomāja, ka vajag iet atpakaļ un atgriezās taisni tad, kad Knābītis bija nodauzīts un konservu bundža atpestīta.
Druīde pacifiste vēl apskatīja, pēc kā izskatās miris Knābītis, konstatēja, ka tas ir magic beast, un tad jau sekoja pārējiem atpakaļ augšā. Kopīgi tika pieņemts lēmums izgāzt vēl pāris aizslēgtas durvis, apspriests, vai nevajadzētu tomēr to lūku tā drošāk nostiprināt, ja nu Knābītim tur lejā kāds dusmīgs un atriebties kārs draudziņš (rūķis alkoholiķis taču runāja par Puncīti...). Pavīdēja ideja, ka vajag no otrā stāva nogāzt lejā flīģeli un atstāt to uz lūkas vāka, bet tā kā gribējās ēst, priekšroka tika dota piknikam. Pa ceļam druīde, ragainā lēdija un dziedošā būtne nolēma tomēr paskatīties uz to flīģeli - atvēra vāku, a tur divas vecas pudeles. Tā kā nebija ne jausmas, kas pudelēs iekšā, lēmums tika pieņemts ātri - nesam rūķiem, viņi dzer visu, redzēs, kas notiks.
Rūķi, ieraudzījuši vīna pudeles, divreiz nejautāja, iedzēra, acīmredzot bija garšīgi. Nenomira. Tātad nebija indīgs.
Ko darīt tālāk? Nogurums mazliet. Nu labi, liels nogurums. Principā versijas divas - iet prom no mājas, principā uz mežu, kurā gan jau ka vēl atrodami tie četri, kas iepriekš bija trennējušies lokšaušanā, un varbūt vēl kāds draudziņš, vai arī palikt mājā, riskējot, ka rūķis un viņa saimnieks, kas iepriekšējā naktī noteikti te bija nakšņojuši, kam pagrabā dzīvo tādi mājdzīvnieciņi, un kas pārnākot mājās, konstatētu, ka kāds to ir visai konkrēti izdemolējis, atradīs pārtiju. Nogurums, vai varbūt slinkums, ņēma virsroku. Rūķis vārdā Brudaks (jo vārdus beidzot bija noskaidrojuši) paziņoja, ka ies gulēt citā istabā, jo otru nakti lāču pakaļas vairs neostīšot, pārējie visi saspiedās vienā istabā, sadalīja sardzes maiņas un likās uz auss.
Pa nakti kaut kas vien uzbungāja pa lūku un arī pēdējās sardzes maiņas laikā, tā kā tad, kad visi tika uzsperti kājās, mazliet parunāja gan, ka re, kā, bungājās pie lūkas, bet neko citu nedarīja. Brudaks paspēja paņirgāties par pārējiem sešiem, kas gulējuši uz grīdas, kamēr šis riktīgi izgulējies. Galu galā nolēma iet prom no mājas.
Gāja gar vienu no šaurās zemes strēles malām. Sākās krūmājs, krūmājā pēkšņi pavīdēja kaut kas, kas kustējās. Druīds mazohists nosprieda - viņš pārvērtīsies vabolē, tad otrs rūķis viņu aiznesīs tur kaut kur, tad viņš noleks no vairoga vai kā nu tur, un tad viņš pa kluso ies izlūkos, paskatīties, kas tur krūmos atrodas. Diemžēl viss, ko mazā vabole paspēja saprast un saklausīt bija smagi bruņots rūķis, kas smagā gaitā aiztesa viņam garām. Nu - tas pats rūķis, kura loma plānā bija "aiznest, palaist un pagaidīt".
Vēl mežā iečiepstēja putniņi, kas nebija gluži putniņi, ja varēja ticēt druīdei pacifistei.
Un tad sākās taciņa. Pa taciņu pretī nāca kompānija, kas izrādījās (lai cik tas dīvaini nebūtu) vēl dīvaināka nekā pārtijs pats.
Tur bija vīrelis ar sešiem sargiem un nestuvēm, kas bija pilnas ar ēdienu. Ieraudzījuši pārtiju, visi septiņi krita pie zemes un nebija runājami. Druīds mazohists gan mēģināja uzsākt kaut kādu sarunu, bet tā lielākoties izvērtās par monologu. Brīžos, kad večuks runāja, viņš spēja izdvest vien vārdu "Spēks!", bet pārējos sešus nedzirdēja runājam pat tad, kad triecām viņus nāvē.
Galu galā večuks runasspējas tomēr atguva. Pastāstīja, ka tur, kur atradās mūsu dīvainā māja, ir Lithas, kas tagad ir atvēries un tāpēc vairs nav tievs un garš līdz debesīm, bet izskatās pēc mājas. Un tie četri ciemiņi, ko iepriekšējā rītā bijām trenkājuši, gan jau ka bijuši cilvēkēdāji. Cilvēkēdāji? Koa? Un ko tagad mums darīt, kad viena tāda, viņiem līdzīga ar mums kopā staigā?
Vēl sarunā starp druīdu un večuku tika noskaidrots, ka pārtijs ir spēks, kas atnācis. Un nolemts, ka visi kopā iesim atpakaļ uz māju, tas ir, Lithas. Šie - lai sadarītu savas lietas, mēs - lai paskatītos, kādas lietas šie darīs un kā reaģēs uz to, ka tur tagad māja.
Māja šos pamatīgi pārsteidza. Bet nu ko padarīsi - Lithas ir Lithas, lai pēc kā tas arī neizskatītos, kad atvēries. Iestāstījām, ka rituāls jātaisa uz jumta (tiesa, neatceros, kāpēc uz jumta) - večuks taisa rituālu, krīt ekstāzē, eiforijā, nirvānā un vispār ķer absolūtu kaifu. Mums tikmēr iešaujas prātā, ka vajag rāpties pa striķi uz to balkoniņu, kas izskatās vienīgā ieeja tornī, kuru neesam izpētījuši. Rāpjas, protams, tas rūķis, kam smagākās bruņas, dīvainā kārtā uzrāpjas ar visām bruņām. Pārējie pievienojas pa virvju kāpnēm, izgāž (kārtējās) durvis, iepēta tukšo laboratoriju, kur druīde pacifiste gan savāc sauju zaļā pulverīša un kaut kādus nepazīstamus potus, konstatē, ka no bibliotēkas pazudušas visas interesantās grāmatas, bet uz galda palicis papīrs, uz kura iespiedumos var salasīt tekstu par to, ka idiots Arnons gribējis teleportēt trīs tonnas dzelzs ar vienu sauju pulverīša.
Nu nekā interesanta. Visi kāpj lejā, lai konstatētu, ka večuks rituālu vēl nav pabeidzis. Lai šim būtu prieks, ka dievi, spēks, vai velnszinkastur upuri pieņēmis, daži pārtija dalībnieki ieturās no nestuvēm. Tad pie apziņas nāk arī večuks, kas izskatās nu pavisam aplaimots un grib visus vest uz ciematu. Taču interese par to, kas joprojām palika nenosists pagrabā zem lūkas, ir pārāk liela. Izmantojot spēka privilēģijas, večukam tiek pateikts - jā, jā, iesim, bet vispirms ejam iztīrīt Lithas svēto pagrabu. Galu galā - ar sešiem labi noaugušiem pīķotājiem tas nevarētu būt grūti.
Visi kāpjam atkal lejā, nopriecājamies katrs pie sevis, ka flīģeli tomēr nenometām uz tās lūkas, citādi būtu vien jābīda pašiem malā. PRognozes par to, ka pīķotāji labi kaujas, piepildās - Puncītis mirst ātri, vēl ātrāk nekā rūķis konservu bundžā, kurš, tikko taustekļi palaiduši viņu vaļā, ar visām bruņām nogrima baseinā. bet nu - dzīvs palika. Dzīvs dīvainā kārtā palika arī druīds mazohists, toties pacifiste veica līķa sekciju. Atkal. Un atkal nekā neatrada.
Pagrabs bija iztīrīts, varēja doties prom no mājas.