Pasaules radīšana - 6. sējums
Posted on 10.09.2006 at 00:42Garastāvoklis: uzjautrināta
Šobrīd klausos: Dūc dators...
Un tā, manu mazo klausītāj, parunāsim šodien par rūķiem. Nē, ne par tiem mazajiem mīlulīšiem, kuru dēļ Sniegbaltīte joprojām laimīgi dzīvo vēl šo baltu dieniņu. Mēs parunāsim par rūķiem, kuru otrais vārds zinātājiem (visticamāk tieši vienai zinātājai) izteiks teju visu - par vareno čop-čoperu rasi.
Patiesībā trīspusējais neatrisinātais konflikts reģionā neatrisināts ir tikai tāpēc, ka rūķi ir tādi, kādi nu viņi ir.
Rūķis var sakauties ar jebkuru par jebko jebkurā brīdī. Viņam daudz nevajag, ja iedzēris - un to viņi mēdz darīt pec lielas piespiešanās un ar tādu kā patiku - tad it īpaši, tādās reizēs labāk uz rūķi neskaties, pārāk liels ir risks paskatīties nepareizi. Lai gan - citi apvainojas arī par to, ka uz viņiem neskatās, to nekad nevar zināt.
Tiesa, rūķis agresiju labprātāk (un lielākoties) izrāda pret rūķi, jo zina, rūķis sapratīs, ka izkauties tāpat par neko - tā ir teju fizioloģiska vajadzība (kas zina, tam otram rūķim tajā brīdī tieši tāda pati). Citi var nesaprast, kauties tā riktīgi un pa nopietnam, un tad, brūces ārstējot, nabaga rūķis ilgi nevarētu kauties... Bet vajag tad tik un tā.
Un ja tu, manu mazo klausītāj, domā, ka rūķu tēviņi ir tie rupjie, tad man jāsaka, rūķienes no saviem vīriem daudz neatpaliek. Protams, viņas gan dzer mazāk, bet reti kad ir atturībnieces, viņas arī lamājas mazāk rupji, bet ja nu kas gadās, to tīri dzirdami, skaidri un ĻOTI skarbi izdarīs arī rūķu kalifa harēma pirmā dāma. Dažam labam elfu puikam ausis novīstu, dzirdot, kas rūķienei ir sakāms par to, ka viņš laikus nav pagājis malā un pasveicinājis dāmu. Īsi, bet spēcīgi izlamājusies, rūķiene atkal pārtom mīļā, omulīgā sievā/meitenē, un nekas neliecina par neseno vētru.
Citu rašu pārstāvjus parasti nesaprastais rūķis uzskata par pilnīgi un galīgi nesaprotošiem, pagalam augstprātīgiem un vēl nez kādiem, īsāk sakot, nu nav tie pārējie gana gudri, lai saprastu, kāda bauda un prieks ir tā pa īstam izkašķēties. Rūķus savukārt tie pārējie mēdz uzskatīt par aprobežotiem, smagākos gadījumos pat atpalikušiem, lai gan viņu dzelzs un citu metālu ražojumi patīk itin labi visiem, jo citi tā, kā rūķi to māk, metālus apstrādāt tā arī nav iemācījušies.
Nu, un tieši tas arī ir iemesls, kāpēc trīs valstis joprojām sēž uz diplomātiskiem nažiem.
Rūķiem Marsenikas iekarošanas pasākums bija tāds kā iksvētdienas pasākums. Starp rūķu valstīm tas pat netiktu uzskatīts par militāru konfliktu (jo savu raksturu šī rase pārnesusi arī uz savu ārpolitiko nacionālā līmenī), divas rūķu valstis var sākt karu (tieši divas dienas garu, ilgāk šie nevar turēt, dzeramais beidzas) pat par to, ka viena pēkšņi pacēlusi muitas tarifus vai arī par to, ka pazeminājusi tos, bet karalim tik un tā slikts garastāvoklis. Arī Marseniku šie gāja sist tāpat joka pēc, bet tur, par nelaimi, pretī bija tumšie elfi, kas karu uztver nopietni un nopietni arī atbildēja. Rūķi attapās un tinās. Bet...
Elfi un cilvēki grib, lai rūķi atzīst, ka ir slikti darījuši, ka iebrukumu taisījuši, kamēr rūķi paliek pie sava, ka neko sliktu nava vis darījuši. Sitiet mūs visus nost, bet esam labi. Un kauties taču kaujas visi, tas taču ir jautri! (atzīmēsim, ka starprūķu kautiņiem ir attīstītas veselas ieroču sērijas, kas karotāju nenogalina, vien izslēdz no kaušļu rindām uz pāris dienām. Izveidotas, lai arī pēc divām nedēļām būtu, kam pret ko kauties un rūķu rase pārāk ātri neizmirtu vīrišķu trūkuma dēļ) Un tā kā rūķi nepiekāpjas, tad lietas uz priekšu nevirzās. Un rūķiem ir pārāk daudz spītības un pašapziņas, lai piekāptos... Tiesa, to, ka elfi un cilvēki neko nesaprot un ar viņiem labāk iksvētdienas kaušanos neorganizēt, rūķi arī sapratuši un lieki vispār ar viņiem nekomunicē.
Patiesībā trīspusējais neatrisinātais konflikts reģionā neatrisināts ir tikai tāpēc, ka rūķi ir tādi, kādi nu viņi ir.
Rūķis var sakauties ar jebkuru par jebko jebkurā brīdī. Viņam daudz nevajag, ja iedzēris - un to viņi mēdz darīt pec lielas piespiešanās un ar tādu kā patiku - tad it īpaši, tādās reizēs labāk uz rūķi neskaties, pārāk liels ir risks paskatīties nepareizi. Lai gan - citi apvainojas arī par to, ka uz viņiem neskatās, to nekad nevar zināt.
Tiesa, rūķis agresiju labprātāk (un lielākoties) izrāda pret rūķi, jo zina, rūķis sapratīs, ka izkauties tāpat par neko - tā ir teju fizioloģiska vajadzība (kas zina, tam otram rūķim tajā brīdī tieši tāda pati). Citi var nesaprast, kauties tā riktīgi un pa nopietnam, un tad, brūces ārstējot, nabaga rūķis ilgi nevarētu kauties... Bet vajag tad tik un tā.
Un ja tu, manu mazo klausītāj, domā, ka rūķu tēviņi ir tie rupjie, tad man jāsaka, rūķienes no saviem vīriem daudz neatpaliek. Protams, viņas gan dzer mazāk, bet reti kad ir atturībnieces, viņas arī lamājas mazāk rupji, bet ja nu kas gadās, to tīri dzirdami, skaidri un ĻOTI skarbi izdarīs arī rūķu kalifa harēma pirmā dāma. Dažam labam elfu puikam ausis novīstu, dzirdot, kas rūķienei ir sakāms par to, ka viņš laikus nav pagājis malā un pasveicinājis dāmu. Īsi, bet spēcīgi izlamājusies, rūķiene atkal pārtom mīļā, omulīgā sievā/meitenē, un nekas neliecina par neseno vētru.
Citu rašu pārstāvjus parasti nesaprastais rūķis uzskata par pilnīgi un galīgi nesaprotošiem, pagalam augstprātīgiem un vēl nez kādiem, īsāk sakot, nu nav tie pārējie gana gudri, lai saprastu, kāda bauda un prieks ir tā pa īstam izkašķēties. Rūķus savukārt tie pārējie mēdz uzskatīt par aprobežotiem, smagākos gadījumos pat atpalikušiem, lai gan viņu dzelzs un citu metālu ražojumi patīk itin labi visiem, jo citi tā, kā rūķi to māk, metālus apstrādāt tā arī nav iemācījušies.
Nu, un tieši tas arī ir iemesls, kāpēc trīs valstis joprojām sēž uz diplomātiskiem nažiem.
Rūķiem Marsenikas iekarošanas pasākums bija tāds kā iksvētdienas pasākums. Starp rūķu valstīm tas pat netiktu uzskatīts par militāru konfliktu (jo savu raksturu šī rase pārnesusi arī uz savu ārpolitiko nacionālā līmenī), divas rūķu valstis var sākt karu (tieši divas dienas garu, ilgāk šie nevar turēt, dzeramais beidzas) pat par to, ka viena pēkšņi pacēlusi muitas tarifus vai arī par to, ka pazeminājusi tos, bet karalim tik un tā slikts garastāvoklis. Arī Marseniku šie gāja sist tāpat joka pēc, bet tur, par nelaimi, pretī bija tumšie elfi, kas karu uztver nopietni un nopietni arī atbildēja. Rūķi attapās un tinās. Bet...
Elfi un cilvēki grib, lai rūķi atzīst, ka ir slikti darījuši, ka iebrukumu taisījuši, kamēr rūķi paliek pie sava, ka neko sliktu nava vis darījuši. Sitiet mūs visus nost, bet esam labi. Un kauties taču kaujas visi, tas taču ir jautri! (atzīmēsim, ka starprūķu kautiņiem ir attīstītas veselas ieroču sērijas, kas karotāju nenogalina, vien izslēdz no kaušļu rindām uz pāris dienām. Izveidotas, lai arī pēc divām nedēļām būtu, kam pret ko kauties un rūķu rase pārāk ātri neizmirtu vīrišķu trūkuma dēļ) Un tā kā rūķi nepiekāpjas, tad lietas uz priekšu nevirzās. Un rūķiem ir pārāk daudz spītības un pašapziņas, lai piekāptos... Tiesa, to, ka elfi un cilvēki neko nesaprot un ar viņiem labāk iksvētdienas kaušanos neorganizēt, rūķi arī sapratuši un lieki vispār ar viņiem nekomunicē.