Par pasaules radīšanu
Posted on 03.09.2006 at 01:21Garastāvoklis: Žirgta
Šobrīd klausos: Filma "Krāpnieces"
Iesākumā bija dulls skuķis, kas tālā pagātnē (nu, tad, kad bijām bērni, zāle bija zaļa, debesis zilas un vispār pasaule vēl bija daudz maz lietojama) aizspērās uz vienu LARPu. Nu, iepatikās, aizspērās uz otru, tas šķiet, jau bija pēc gada. Otrajā ietilpināja savā lomā tieši vienu saucienu, kas zināmā mērā nu jau kļuvis par leģendu (ar dzīvotspēju, kas pārsteidz pat amni pašu...). Nu, un tad, kad netika visādu iemeslu dēļ uz pārīti spēļu, nosprieda, ka no vispārīgās LARPošanas aprites šo izslēguši un atmeta visam ar roku, sak, bija, pagāja, nāks kas cits.
Turpinājumā dullais skuķis atklāja ka ir mazliet nācis pie prāta (t.i. izliekas, ka iestājies pieaugušā cilvēka periods...) un pārvērtās par apzinīgu, prātīgu, nopietnu meiteni. Un tad nāca Jēkabs, kas bija bijis klāt tajā LARPā ar leģendāro saucienu. Jēkabs tajā visā biaj iepinies stipri dziļāk, dullais, uztaisījis savu spēli. Nu, un tas viss sasējās kopā, vietvalža sievas atskaiti vari lasīt mazliet pirms šī, 20. augusta ierakstā.
Izbaudījusi fantastisku sabiedrību (četri puiši, kas par mani rūpējās, sargāja, loloja, ļāva darīt visu, ko gribēju un beigās vēl sajūsminājās par saspēli... tik sievišķīgi labi es vēl nekad nebiju jutusies. Nu ko padarīsi, patīk mums, ja mums pievērš uzmanību. Jo vairāk, jo labāk...) četru dienu garumā, nobēdājos, ka spēle beigusies. Visu nedēļu lasīju atsauksmes, skatījos bildes. Ceturtdienā saņemu ziņu, kas rezultējās tā pavisam interesanti.
Guļammaisu no somas tā arī neizņēmu, bet iestūķēju tur vēl mitro kleitu, kas bija tikko mazgāta pēc Uvaisas. PIektdien no darba pa taisno jau atkal devos uz spēli. Spēlē atkal iepazinos ar pulciņu foršo cilvēku, par citiem bēdājos, ka nebija ieradušies, piepildīju savus spēles mērķus, labi pavadīju laiku afterparty. Par to plašāk - 28. augusta ierakstā...
BET ŠĪ IERAKSTA GALVENAIS TEMATS.
Šobrīd prātoju par visādiem nedabiskiem jautājumiem, kuru iemesls pavisam noteikti ir iepriekš aprakstītie notikumi.
Kā reaģē elfs, kurš uzzina, ka tikko padarīts par vampīru?
Ko par vilkačiem domā rūķis, kas vēl nenojauš, ka tikko pats par tādu kļuvis?
Ko tie abi domā viens par otru, kad uzzina, ka viņiem jāsadarbojas, lai glābtu pasauli?
Vai pasauli vispār var glābt?
Kāpēc goblinus visi uzskata par dumjiem, ja patiesībā viņi ir tikai nedaudz mazattīstītāki?
Kā rūķiem izdodas atturēt goblinus no sava lielā mērķa piepildīšanas?
Kāpēc goblinu cilts reliģijas galvenais mērķis ir iznīcināt pasauli, it sevišķi elfus?
Cik ilgi var vilkties neatrisināts militārs konflikts, ja nevienai no konfliktā iesaistītajām pusēm īsti karot negribas?
Zinu, zinu, ka tas viss ir pilnīgs sviests. Nu, ir.
Bet tad, akd radi pasauli, kad mēģini pamazām nodefinēt un pierakstīt visu, ko esi ieraudzījis šajā pasaulē, tad rodas jautājumi - gan sakarīgi, gan arī šādi. Un lai pasaule būtu pilnvērtīga, nešaubīga un katrā ziņā vairāk vai mazāk skaidra, ir jāatrod atbildes uz tiem visiem. Tas reizēm nav viegli, piemēram, pamatot, kāpēc no miermīlīgas reliģijas atzara ir izveidojies asinskults, un vēl vairāk - kāpēc kāds tam arī varētu būt gatavs sekot...
Bet lielos vilcienos viss ir skaidrs - pilsēta un trīs valstis, četras rases un pāris transformāciju iespējas, divu dievu reliģisks kults ar četrdaļīgu struktūru, visa situācija etniski, ekonomiski, politiski un militāri nestabila...
Tagad skelets pamazām apaug ar miesu.
Ja uzsmaidīs veiksme, tad šī pasaule kļūs par spēles skeletu. Tā jau saka - padzeries no avotiņa/kumeliņa pēdas un kļūsti pats par tādu. Ja paveiksies, no spēlētāja būšu arī es līdz meistaram izaugusi. Ja paveiksies, izdosies īstenot vienu ideju, kura tam visam ir pamatā... Un kas gan tur ko slēpt.
Nu, un tagad visam bezsakaram arī ko sakarīgu laikam vajadzētu pierakstīt.
Labi, pierakstīšu.
Jāiet gulēt. Tā teiktu gudri cilvēki, šobrīd paskatoties pulkstenī.
Es teiktu - kurš gan klausa gudrus cilvēkus, ja rīt ir svētdiena?
Turpinājumā dullais skuķis atklāja ka ir mazliet nācis pie prāta (t.i. izliekas, ka iestājies pieaugušā cilvēka periods...) un pārvērtās par apzinīgu, prātīgu, nopietnu meiteni. Un tad nāca Jēkabs, kas bija bijis klāt tajā LARPā ar leģendāro saucienu. Jēkabs tajā visā biaj iepinies stipri dziļāk, dullais, uztaisījis savu spēli. Nu, un tas viss sasējās kopā, vietvalža sievas atskaiti vari lasīt mazliet pirms šī, 20. augusta ierakstā.
Izbaudījusi fantastisku sabiedrību (četri puiši, kas par mani rūpējās, sargāja, loloja, ļāva darīt visu, ko gribēju un beigās vēl sajūsminājās par saspēli... tik sievišķīgi labi es vēl nekad nebiju jutusies. Nu ko padarīsi, patīk mums, ja mums pievērš uzmanību. Jo vairāk, jo labāk...) četru dienu garumā, nobēdājos, ka spēle beigusies. Visu nedēļu lasīju atsauksmes, skatījos bildes. Ceturtdienā saņemu ziņu, kas rezultējās tā pavisam interesanti.
Guļammaisu no somas tā arī neizņēmu, bet iestūķēju tur vēl mitro kleitu, kas bija tikko mazgāta pēc Uvaisas. PIektdien no darba pa taisno jau atkal devos uz spēli. Spēlē atkal iepazinos ar pulciņu foršo cilvēku, par citiem bēdājos, ka nebija ieradušies, piepildīju savus spēles mērķus, labi pavadīju laiku afterparty. Par to plašāk - 28. augusta ierakstā...
BET ŠĪ IERAKSTA GALVENAIS TEMATS.
Šobrīd prātoju par visādiem nedabiskiem jautājumiem, kuru iemesls pavisam noteikti ir iepriekš aprakstītie notikumi.
Kā reaģē elfs, kurš uzzina, ka tikko padarīts par vampīru?
Ko par vilkačiem domā rūķis, kas vēl nenojauš, ka tikko pats par tādu kļuvis?
Ko tie abi domā viens par otru, kad uzzina, ka viņiem jāsadarbojas, lai glābtu pasauli?
Vai pasauli vispār var glābt?
Kāpēc goblinus visi uzskata par dumjiem, ja patiesībā viņi ir tikai nedaudz mazattīstītāki?
Kā rūķiem izdodas atturēt goblinus no sava lielā mērķa piepildīšanas?
Kāpēc goblinu cilts reliģijas galvenais mērķis ir iznīcināt pasauli, it sevišķi elfus?
Cik ilgi var vilkties neatrisināts militārs konflikts, ja nevienai no konfliktā iesaistītajām pusēm īsti karot negribas?
Zinu, zinu, ka tas viss ir pilnīgs sviests. Nu, ir.
Bet tad, akd radi pasauli, kad mēģini pamazām nodefinēt un pierakstīt visu, ko esi ieraudzījis šajā pasaulē, tad rodas jautājumi - gan sakarīgi, gan arī šādi. Un lai pasaule būtu pilnvērtīga, nešaubīga un katrā ziņā vairāk vai mazāk skaidra, ir jāatrod atbildes uz tiem visiem. Tas reizēm nav viegli, piemēram, pamatot, kāpēc no miermīlīgas reliģijas atzara ir izveidojies asinskults, un vēl vairāk - kāpēc kāds tam arī varētu būt gatavs sekot...
Bet lielos vilcienos viss ir skaidrs - pilsēta un trīs valstis, četras rases un pāris transformāciju iespējas, divu dievu reliģisks kults ar četrdaļīgu struktūru, visa situācija etniski, ekonomiski, politiski un militāri nestabila...
Tagad skelets pamazām apaug ar miesu.
Ja uzsmaidīs veiksme, tad šī pasaule kļūs par spēles skeletu. Tā jau saka - padzeries no avotiņa/kumeliņa pēdas un kļūsti pats par tādu. Ja paveiksies, no spēlētāja būšu arī es līdz meistaram izaugusi. Ja paveiksies, izdosies īstenot vienu ideju, kura tam visam ir pamatā... Un kas gan tur ko slēpt.
Nu, un tagad visam bezsakaram arī ko sakarīgu laikam vajadzētu pierakstīt.
Labi, pierakstīšu.
Jāiet gulēt. Tā teiktu gudri cilvēki, šobrīd paskatoties pulkstenī.
Es teiktu - kurš gan klausa gudrus cilvēkus, ja rīt ir svētdiena?
Pasaules radīšana - 2. dublis
Posted on 03.09.2006 at 23:08Garastāvoklis: Pacilāti radošā
Šobrīd klausos: Putns atkal skaļi grauž kasti
Radu, radu, iepazīstos ar radīto un radu tālāk.
Un tad saprotu, cik patīkama ir tā vienkāršā pasaule, kurā dzīvoju es.
No vienas puses, taisni vai priecājos, ka es tajā pasaulē nedzīvošu.
No otras puses man jau tagad ir žēl atsevišķu tur dzīvojošo. Piemēram vampīru. Viņi patiesībā ne pie kā nav vainīgi, bet arī mierīgu dzīvi viņi dzīvot nevar... Viņiem neļauj. Nez kā jūtas radība, kurai nākas pakļauties šim lāstam ar apziņu, ka kaut kur turklāt staigā apkārt kāds, kas ar vienu vārdu var likt tev izdarīt pašnāvību...
No otras puses - neviens šajā pasaulē nesēž uz vietas, katram ir savas lietas risināmas, darāmas, visi varēs skriet pa pilsētu un meklēt kādu, kaut ko, slēpties no kāda, kaut kā, sarunāt kaut ko par kaut ko...
Bet es, līdzi skrienot novērošu to visu no malas un nodarbošos ar jaunu problēmu radīšanu un esošo pastiprināšanu.
Un tad saprotu, cik patīkama ir tā vienkāršā pasaule, kurā dzīvoju es.
No vienas puses, taisni vai priecājos, ka es tajā pasaulē nedzīvošu.
No otras puses man jau tagad ir žēl atsevišķu tur dzīvojošo. Piemēram vampīru. Viņi patiesībā ne pie kā nav vainīgi, bet arī mierīgu dzīvi viņi dzīvot nevar... Viņiem neļauj. Nez kā jūtas radība, kurai nākas pakļauties šim lāstam ar apziņu, ka kaut kur turklāt staigā apkārt kāds, kas ar vienu vārdu var likt tev izdarīt pašnāvību...
No otras puses - neviens šajā pasaulē nesēž uz vietas, katram ir savas lietas risināmas, darāmas, visi varēs skriet pa pilsētu un meklēt kādu, kaut ko, slēpties no kāda, kaut kā, sarunāt kaut ko par kaut ko...
Bet es, līdzi skrienot novērošu to visu no malas un nodarbošos ar jaunu problēmu radīšanu un esošo pastiprināšanu.