Kamelotas jaunā vēsture
Posted on 28.08.2006 at 12:09Garastāvoklis: Izspēlējusies
Šobrīd klausos: Kamelot
Principā atskaitei par spēli droši vien vajadzētu būt vai nu Kurbijkurnē, kur ir lielākā daļā visādu spēļu aprakstu, informācijas un atskaišu. Bet šoreiz tā bija drakonistu spēle un Kurbijkurnē ir vien viens niecīgs pavediens par to. Turklāt pēdējais raksts ir manis sūtīts un dubultieraksti man nepatīk. Bet garu tekstu sanctuary.lv latviski sūtīt arī negribās (ceļas motivācija mācīties to otru valpdu.. sen jau bija laiks, bet motivācijas nekad nav īsti bijis... nu ir...). Kaut kur atstāt mētājamies arī negribās. Risinājums – personīgi publiskā piezīmju grāmata.
Tātad, biju uz spēli „Kamelotas mantojums”. Lai arī poligonā biju jau piektdienas vakarā, par to, ka braukšu uz turieni, izlēmu ceturtdienas vakarā, tā stipri pavēlu – ap desmitiem, ja nemaldos. Un arī tikai tāpēc, ka man (jau atkal) tika piedāvāta gatava loma. Līdz konkrētai leģendai gan nonācām tikai sestdienā, ja nemaldos.
Loma+leģenda: Tātad, Blanšeflēras tēvs bija varens mags, kas mani gribēja izprecināt kaut kam vecam un neglītam. Blanšeflēra, jauna, smuka un divreiz spītīgāka par savu tēvu, negribēja tādu vīru un nolēma laisties lapās, viņai paveicās, pilsētā bija ieradies mags. Domāts, darīts, sarunāts ar magu par kopīgu došanos prom, sastāstot nezkādas pasakas, lai viņš būtu ar mieru un nebītos no tēva dusmām. Bet tēvs dusmojās gan – kā sāka lādēties, tā atņēma magam balsi. Pavisam. Un lai viņš neizdomātu spītīgo meitu pamest vienu plašajā pasaulē, padarīja no viņas atkarīgu – vienīgais cilvēks, kas uztver, ko mags grib teikt, un var nodot to plašajai pasaulei, ir Blanšeflēra. Tā klejodami, nonāca abi līdz Kamelotai, kur varenā Morgana, lai prasītu padomu.
Tur beidzās leģenda. Un sākās spēle.
Savā lomā, kas līdzinājās zināma veida šizofrēnijai, iejutos diezgan ātri. Iznīcinājusi jebkuras Drakoniča cerības uz kontroli pār manu prātu un to, ka es runāšu tikai to, ko viņš gribēs, sāku izklaidēties uz viņa rēķina.
Pretī nāk Lēdija Enida
Mags: Pasveicini!
Es: /Kā mags/ Čau. Tu man patīc. /Maga sejā vērojams zināms šoks, bet izdarīt viņš neko nevar, vien pažestikulēt.../ Mainu balsi uz savējo. –Ak, lēdij, man šķiet, viņš grib jūs precēt...
Tā nu es no sirds patikas varēju izrunāties, kā vien man patika, lai ar ko viņš runāja, mags pats savukārt visu laiku pukojās par lielo kļūdu, kuru pieļāvis, balsi izvēloties. Hmm.. nez kāpēc... varbūt tāpēc, ka es paspēju sabraukt augumā arī dažam labam bruņiniekam ar pieklājīgu zobenu, pasūtot krogā ēdienu, uz maga rēķina pasūtīt alu VISIEM utt...
Tajā pašā laikā ņēmāmies ar maģiju šifrēšanu, kas nodrošināja to, ka šajā spēlē maģijas tā arī neradās. Neviens mags līdz galam netika. Spēles sākums bija visai tāds vienmuļš....
Un tad mags nomira. Patiesais iemesls bija Enidas/Dvēselīte/ pareģojums, pēc kura viņam bija jāvelk viena no trim lapiņām iz sērijas paveicās/nepaveicās. Ja izvelk „nepaveicās”, tad viņš mirst. Mags izvilka kaut ko līdzīgu „Ne šajā dzīvē, vecīt...”. Un krodziniekam vien atlika nopukoties par to, ka „ko tik neizdomā cilvēki, lai nesamaksātu rēķinu! Pat mirt ir gatavi aiz skopuma!” Es pasēroju ar tekstiem apmēram : „Ak kungs par ko man tāda laime!” un „Es beidzot esmu brīva!” un ar to arī miršanas incidents beidzās, man maģija kļuva vienaldzīga un es ķēros pie sava pašuzstādītā mērķa.
Mērķis – ja reiz Artūrs mirst, tas nozīmē, ka būs jauns karalis, ja tumšie spēki uzvar (par ko es kā tumšās puses sākotnēja pārstāve nemaz nešaubījos...), tad par karali kļūst Mordreds. Neprecēts Mordreds. Man nebija ne mazākās vēlēšanās atstāt to tā. Katram karalim ir vajadzīga karaliene, un es netaisījos to vietu atstāt citai. Atkārtoju visus plakš-plakš paņēmienus, ko zināju, izmēģināju visus apburošos smaidus, ko varēju iedomāties un gribēju ķerties pie darba, kad...
Kamelotā iebruka pūķis. Iesākumā protams, vīri mēģināja cīnīties, kas gan vairāk izpaudās kā skriešana pakaļ un mēģināšana iedurt ar zobenu. Neveiksmīga mēģināšana. Pūķis savāca Enidu, savāca mani, aizsūtīja tupēt liela kalna galā, kur šis mūs uz savu alus aizstiepis būšot. Nu, forši, sākas darbība, viss notiek, eju uz kalnu. Vienu nospriedu uzreiz – apēst sevi neļaušu. Tur priekšā Enida, ar viņu kopā – pūķa aste, runājoša un saprātīga.
Pie pūķa alā tad arī tapa ģeniālās idejas par pūķu ganāmpulku, kas tapināts, izmantojot reģenerācijas spējas (no astītes ataudzēt veselu pūķi, ko tad izmantot tālāk, jo astīte tiešām bija brīnišķīga pūķa daļa), tur nolēmām dibināt apaļo galdu tikai sievietēm, kura leģitimitāti noteikti nodrošinātu ganāmpulks, apspriedām, kā izskatītos pūķa došanās aprunāties ar Artūru („Artūr piedod, bet tavas ziemeļu sienas vairs nav... Nejūtos vainīgs, ka jūsu vaŗti tik sasodīti mazi... Apči!.. Artūr? Artūr! Artūr, kāpēc tu pēkšņi esi melns, maziņš un nerunīgs?”) Vēl padziedājām (vispār daudz dziedājām šai spēlē).
Un tad nāca arī pūķis. Mēs ar Enidu vēderus turēdamas izsmējušās saņēmām viņu ar sajūsmu un komplimentiem par inteliģento astīti, bet tad izrādījās, ka pūķis mūs nevis ēdīs, bet grib precēt. Tajā brīdī viņš kļuva par vis bruņnieciskāko no visiem spēlē sastaptajiem, jo neviens no bruņiniekiem mums ziedus nedāvināja, ar vīnu un šokolādi necienāja. Ilgi nedomājām, paziņojām, ka viss, lai viņš nemaz nedomā mūs nest atpakaļ uz Kamelotu, nu un, ka viņam 3000 gadi un pats apmēram 15 metru izmēros, mēs paliekam pie viņa. Šis atkal maļ savu – ka vai nu mums jākļūst par drakoniem (pasarg dies, lēdijas izskatās labāk, un mēs savu izskatu zaudēt netaisījāmies, lai arī vienubrīd ta’da doma bija – just for fun and surprise), vai arī jāmeklē potions, lai viņu par cilvēku pataisītu. Izlēmām par otro, pieprasījām kādu drusku no viņa bagātībām, par ko gādāt ingredientus, jo pašām naudas diez ko nebija, un tikām aiznestas atpakaļ.
Protams, ka par to, kas un kā bija patiesībā mēs nevienam nestāstījām. Kur ala? Nezinām, paģībām, tikko mūs sagrāba. Kas alā? Nezinām, bet daudz zelta, tik daudz, ka noģībām, tikko ieraudzījām. Kāds pūķis? Nezinām, tik liela galva, noģībām, tikko ieraudzījām. Kā tikām atpakaļ? Nezinām, bijām noģībušas un atmodāmies pie kroga... Un vēl mums pēkšņi bija jāglābj kopīgs draugs, kas bija pārvērsts par vardi. Kas paŗvērta – kaut kāds tur spēcīgs mags, bet nu gribam savu draugu atpakaļ. Nevaram tak stāstīt, ka ietusējām ar pūķi... Nedrīkst viņa pūķa godu laupīt.
To pašu stāstu iebarojām Šakim, kas iepriekšējā vakarā bija lielījies ar to, kā ved visus ap stūri acis nepamirkšķinot, ar to pašu stāstu gājām pie Morganas... Visi ticēja (un tad vēl kāds kaut ko bija paredzējis par vardēm un cilvēkiem, kas piešķīra mūsu stāstam papildus ticamību.
Pa ceļam pie Morganas viņas dēls (un mans mērķis) uzplijās ar bučošanos, ko mēs kā godājamas dāmas atšuvām kā pienākas, atstājot ar vaļā muti, protams, par to uzreiz palaidām lieo baumu, kas tika pienaglota pilsētas centrā. Nospriedu, ahā, mīlīt, tīklos esi...
Galu galā, mums bija divas no četrām transformācijas mikstūrām, sameklējām pūķi meistara izskatā un viņš apsolīja, ka ieradīsies mūs nolaupīt vēlreiz, turklāt tā, lai mums tiešām kāds arī dzītos pakaļ, ne tikai konstatētu faktu par to, ka nu – aizveda...
Tuvojās turnīrs. Bruņnieki pulcējās, mēs neko daudz negrozījāmies, bet turpat blakus bijām un neko vairāk nevajadzēja. Un kam gan – divas dāmas skaistās, sarkanās kleitās ar smaidu un viltīgu skatu. Bruņinieki beidzot pamanīja savas pilsētas lēdijas, runāja ar mums un galu galā dāmām piešķīra īpašo ložu turnīra vērošanai. Tur tad bijām kopā ar abām Artūra māsām un vēl kaut kādām smukās kleitās. Turnīrā atradās uzvarētājs, šamais izvēlējās savu karalieni, kuru pūķis uzreiz arī nospēra. Pēc tam vēl četras, mūs ar Enidu ieskaitot.
Un atkal devāmies uz jau zināmo kalnu, tikai šoreiz ar divām mikstūrām kabatā. Mūs divas uzsēdināja ļoti augstu, ložā, lai mēs labāk redzot, kā šis izklaidējas. Pārējās trīs palika turpat lejā, un tad jau nāca arī glābēji. Viens zaudēja kaut kādā spēlē (izvēlējās ne tās durvis), otrs zaudēja cīņā, pārējie nobijās un apsolīja sameklēt ingredientus tai mikstūrai, ko mēs cerējām būt atradušas... Nu, turnīra karalieni palaida brīvībā, jo viņas kavalieris līdz asarām lūdzās, pūķis paziņoja, ka esot vecs (ar Enidu salecāmies... viņš tak mūs precēt taisījās), un sentimentāls. Pārējās divas gan ne. (Tās palaida atpakaļ ar baltajiem apsējiem).
Mēs tad nu beidzot iebarojām viņam savas mikstūras, par kuru iedarbību bija jādod ziņa arī abiem magiem. Nu, nedarbojās. Teicām - iesim meklēt vēl kaut ko. Dod naudu. Pūķis nopukojās, ka mēs viņu gandrīz esot nobeigušas, noindējušas un vēl uzdrošinoties naudu prasīt. Bet iedeva. Un mēs atkal sākām stāstīt visem, kā mēs ģībām un tāpēc nezinām, kā atkal attapāmies pie kroga. Tiesa tas, kāpēc mūs atkal palaida, bet tās divas ne, nevienu neinteresēja. Nu, vēl jo labāk, mazāk jāmelo. Devāmies atpakaļ uz Kamelotu.
Tur, savukārt, kāds bija pamanījies nobeigt mācītāju, kāds bija paguvis viņu atdzīvināt un nu mikstūras iedarbības dēļ viņš nīda mauru tik ļoti, ka mums visiem reāli, ne tikai iztēlē bail palika no viņa lāstiem. Tikmēr Enida atkal pareģoja (viņa teica, ka nekad to vairs nedarīs gan tad, kad nobeidza magu, gan tad, kad stundu staigāja akla, bija mēma un ko tik vēl visu nebija dabūjusi), un atkal dabūja īpašu statusu - uz stundu bija paralizēta. Nu, un es tikmēr pieliku punktu visiem plakš-plakš, pareizā momentā notrāpot ar pieiešanu pie Mordreda (viņš runāja ar tikko precēto mauru, kurš bija pamanījies apprecēt Žaneti, kura tajā momentā atradās pūķa alā, tā ka vēl joprojām nav skaidrs, kā viņiem tas izdevās...). Maurs šim metās virsū, ka lai tak precoties un lūk, lai ņemot ciet šo te pašu dāmu, esot dikti laba, būšot laba sieva... Sekoja bildinājums, piekrišana. Super. Personīgais spēles mērķis sasniegts par visiem simts. Maurs otrā dienā no vīra par to nokāsa trīs zelta gabalus.
Reāli, ar to arī spēle beidzās. Vakarā spēles laiks bija beidzies, tāpēc apsēdāmies bariņā nostāk no lielās kņadas un jautri pavadījām laiku sarunās par spēles pirmo dienu. Bet arī tālākais OOG turpinājums bija ne sliktāks par pašu spēli, kas diemžēl lietus dēļ neturpinājās otrajā dienā. Bet par to citreiz. Kad nebūs jāskrien uz lekciju.
Tātad, biju uz spēli „Kamelotas mantojums”. Lai arī poligonā biju jau piektdienas vakarā, par to, ka braukšu uz turieni, izlēmu ceturtdienas vakarā, tā stipri pavēlu – ap desmitiem, ja nemaldos. Un arī tikai tāpēc, ka man (jau atkal) tika piedāvāta gatava loma. Līdz konkrētai leģendai gan nonācām tikai sestdienā, ja nemaldos.
Loma+leģenda: Tātad, Blanšeflēras tēvs bija varens mags, kas mani gribēja izprecināt kaut kam vecam un neglītam. Blanšeflēra, jauna, smuka un divreiz spītīgāka par savu tēvu, negribēja tādu vīru un nolēma laisties lapās, viņai paveicās, pilsētā bija ieradies mags. Domāts, darīts, sarunāts ar magu par kopīgu došanos prom, sastāstot nezkādas pasakas, lai viņš būtu ar mieru un nebītos no tēva dusmām. Bet tēvs dusmojās gan – kā sāka lādēties, tā atņēma magam balsi. Pavisam. Un lai viņš neizdomātu spītīgo meitu pamest vienu plašajā pasaulē, padarīja no viņas atkarīgu – vienīgais cilvēks, kas uztver, ko mags grib teikt, un var nodot to plašajai pasaulei, ir Blanšeflēra. Tā klejodami, nonāca abi līdz Kamelotai, kur varenā Morgana, lai prasītu padomu.
Tur beidzās leģenda. Un sākās spēle.
Savā lomā, kas līdzinājās zināma veida šizofrēnijai, iejutos diezgan ātri. Iznīcinājusi jebkuras Drakoniča cerības uz kontroli pār manu prātu un to, ka es runāšu tikai to, ko viņš gribēs, sāku izklaidēties uz viņa rēķina.
Pretī nāk Lēdija Enida
Mags: Pasveicini!
Es: /Kā mags/ Čau. Tu man patīc. /Maga sejā vērojams zināms šoks, bet izdarīt viņš neko nevar, vien pažestikulēt.../ Mainu balsi uz savējo. –Ak, lēdij, man šķiet, viņš grib jūs precēt...
Tā nu es no sirds patikas varēju izrunāties, kā vien man patika, lai ar ko viņš runāja, mags pats savukārt visu laiku pukojās par lielo kļūdu, kuru pieļāvis, balsi izvēloties. Hmm.. nez kāpēc... varbūt tāpēc, ka es paspēju sabraukt augumā arī dažam labam bruņiniekam ar pieklājīgu zobenu, pasūtot krogā ēdienu, uz maga rēķina pasūtīt alu VISIEM utt...
Tajā pašā laikā ņēmāmies ar maģiju šifrēšanu, kas nodrošināja to, ka šajā spēlē maģijas tā arī neradās. Neviens mags līdz galam netika. Spēles sākums bija visai tāds vienmuļš....
Un tad mags nomira. Patiesais iemesls bija Enidas/Dvēselīte/ pareģojums, pēc kura viņam bija jāvelk viena no trim lapiņām iz sērijas paveicās/nepaveicās. Ja izvelk „nepaveicās”, tad viņš mirst. Mags izvilka kaut ko līdzīgu „Ne šajā dzīvē, vecīt...”. Un krodziniekam vien atlika nopukoties par to, ka „ko tik neizdomā cilvēki, lai nesamaksātu rēķinu! Pat mirt ir gatavi aiz skopuma!” Es pasēroju ar tekstiem apmēram : „Ak kungs par ko man tāda laime!” un „Es beidzot esmu brīva!” un ar to arī miršanas incidents beidzās, man maģija kļuva vienaldzīga un es ķēros pie sava pašuzstādītā mērķa.
Mērķis – ja reiz Artūrs mirst, tas nozīmē, ka būs jauns karalis, ja tumšie spēki uzvar (par ko es kā tumšās puses sākotnēja pārstāve nemaz nešaubījos...), tad par karali kļūst Mordreds. Neprecēts Mordreds. Man nebija ne mazākās vēlēšanās atstāt to tā. Katram karalim ir vajadzīga karaliene, un es netaisījos to vietu atstāt citai. Atkārtoju visus plakš-plakš paņēmienus, ko zināju, izmēģināju visus apburošos smaidus, ko varēju iedomāties un gribēju ķerties pie darba, kad...
Kamelotā iebruka pūķis. Iesākumā protams, vīri mēģināja cīnīties, kas gan vairāk izpaudās kā skriešana pakaļ un mēģināšana iedurt ar zobenu. Neveiksmīga mēģināšana. Pūķis savāca Enidu, savāca mani, aizsūtīja tupēt liela kalna galā, kur šis mūs uz savu alus aizstiepis būšot. Nu, forši, sākas darbība, viss notiek, eju uz kalnu. Vienu nospriedu uzreiz – apēst sevi neļaušu. Tur priekšā Enida, ar viņu kopā – pūķa aste, runājoša un saprātīga.
Pie pūķa alā tad arī tapa ģeniālās idejas par pūķu ganāmpulku, kas tapināts, izmantojot reģenerācijas spējas (no astītes ataudzēt veselu pūķi, ko tad izmantot tālāk, jo astīte tiešām bija brīnišķīga pūķa daļa), tur nolēmām dibināt apaļo galdu tikai sievietēm, kura leģitimitāti noteikti nodrošinātu ganāmpulks, apspriedām, kā izskatītos pūķa došanās aprunāties ar Artūru („Artūr piedod, bet tavas ziemeļu sienas vairs nav... Nejūtos vainīgs, ka jūsu vaŗti tik sasodīti mazi... Apči!.. Artūr? Artūr! Artūr, kāpēc tu pēkšņi esi melns, maziņš un nerunīgs?”) Vēl padziedājām (vispār daudz dziedājām šai spēlē).
Un tad nāca arī pūķis. Mēs ar Enidu vēderus turēdamas izsmējušās saņēmām viņu ar sajūsmu un komplimentiem par inteliģento astīti, bet tad izrādījās, ka pūķis mūs nevis ēdīs, bet grib precēt. Tajā brīdī viņš kļuva par vis bruņnieciskāko no visiem spēlē sastaptajiem, jo neviens no bruņiniekiem mums ziedus nedāvināja, ar vīnu un šokolādi necienāja. Ilgi nedomājām, paziņojām, ka viss, lai viņš nemaz nedomā mūs nest atpakaļ uz Kamelotu, nu un, ka viņam 3000 gadi un pats apmēram 15 metru izmēros, mēs paliekam pie viņa. Šis atkal maļ savu – ka vai nu mums jākļūst par drakoniem (pasarg dies, lēdijas izskatās labāk, un mēs savu izskatu zaudēt netaisījāmies, lai arī vienubrīd ta’da doma bija – just for fun and surprise), vai arī jāmeklē potions, lai viņu par cilvēku pataisītu. Izlēmām par otro, pieprasījām kādu drusku no viņa bagātībām, par ko gādāt ingredientus, jo pašām naudas diez ko nebija, un tikām aiznestas atpakaļ.
Protams, ka par to, kas un kā bija patiesībā mēs nevienam nestāstījām. Kur ala? Nezinām, paģībām, tikko mūs sagrāba. Kas alā? Nezinām, bet daudz zelta, tik daudz, ka noģībām, tikko ieraudzījām. Kāds pūķis? Nezinām, tik liela galva, noģībām, tikko ieraudzījām. Kā tikām atpakaļ? Nezinām, bijām noģībušas un atmodāmies pie kroga... Un vēl mums pēkšņi bija jāglābj kopīgs draugs, kas bija pārvērsts par vardi. Kas paŗvērta – kaut kāds tur spēcīgs mags, bet nu gribam savu draugu atpakaļ. Nevaram tak stāstīt, ka ietusējām ar pūķi... Nedrīkst viņa pūķa godu laupīt.
To pašu stāstu iebarojām Šakim, kas iepriekšējā vakarā bija lielījies ar to, kā ved visus ap stūri acis nepamirkšķinot, ar to pašu stāstu gājām pie Morganas... Visi ticēja (un tad vēl kāds kaut ko bija paredzējis par vardēm un cilvēkiem, kas piešķīra mūsu stāstam papildus ticamību.
Pa ceļam pie Morganas viņas dēls (un mans mērķis) uzplijās ar bučošanos, ko mēs kā godājamas dāmas atšuvām kā pienākas, atstājot ar vaļā muti, protams, par to uzreiz palaidām lieo baumu, kas tika pienaglota pilsētas centrā. Nospriedu, ahā, mīlīt, tīklos esi...
Galu galā, mums bija divas no četrām transformācijas mikstūrām, sameklējām pūķi meistara izskatā un viņš apsolīja, ka ieradīsies mūs nolaupīt vēlreiz, turklāt tā, lai mums tiešām kāds arī dzītos pakaļ, ne tikai konstatētu faktu par to, ka nu – aizveda...
Tuvojās turnīrs. Bruņnieki pulcējās, mēs neko daudz negrozījāmies, bet turpat blakus bijām un neko vairāk nevajadzēja. Un kam gan – divas dāmas skaistās, sarkanās kleitās ar smaidu un viltīgu skatu. Bruņinieki beidzot pamanīja savas pilsētas lēdijas, runāja ar mums un galu galā dāmām piešķīra īpašo ložu turnīra vērošanai. Tur tad bijām kopā ar abām Artūra māsām un vēl kaut kādām smukās kleitās. Turnīrā atradās uzvarētājs, šamais izvēlējās savu karalieni, kuru pūķis uzreiz arī nospēra. Pēc tam vēl četras, mūs ar Enidu ieskaitot.
Un atkal devāmies uz jau zināmo kalnu, tikai šoreiz ar divām mikstūrām kabatā. Mūs divas uzsēdināja ļoti augstu, ložā, lai mēs labāk redzot, kā šis izklaidējas. Pārējās trīs palika turpat lejā, un tad jau nāca arī glābēji. Viens zaudēja kaut kādā spēlē (izvēlējās ne tās durvis), otrs zaudēja cīņā, pārējie nobijās un apsolīja sameklēt ingredientus tai mikstūrai, ko mēs cerējām būt atradušas... Nu, turnīra karalieni palaida brīvībā, jo viņas kavalieris līdz asarām lūdzās, pūķis paziņoja, ka esot vecs (ar Enidu salecāmies... viņš tak mūs precēt taisījās), un sentimentāls. Pārējās divas gan ne. (Tās palaida atpakaļ ar baltajiem apsējiem).
Mēs tad nu beidzot iebarojām viņam savas mikstūras, par kuru iedarbību bija jādod ziņa arī abiem magiem. Nu, nedarbojās. Teicām - iesim meklēt vēl kaut ko. Dod naudu. Pūķis nopukojās, ka mēs viņu gandrīz esot nobeigušas, noindējušas un vēl uzdrošinoties naudu prasīt. Bet iedeva. Un mēs atkal sākām stāstīt visem, kā mēs ģībām un tāpēc nezinām, kā atkal attapāmies pie kroga. Tiesa tas, kāpēc mūs atkal palaida, bet tās divas ne, nevienu neinteresēja. Nu, vēl jo labāk, mazāk jāmelo. Devāmies atpakaļ uz Kamelotu.
Tur, savukārt, kāds bija pamanījies nobeigt mācītāju, kāds bija paguvis viņu atdzīvināt un nu mikstūras iedarbības dēļ viņš nīda mauru tik ļoti, ka mums visiem reāli, ne tikai iztēlē bail palika no viņa lāstiem. Tikmēr Enida atkal pareģoja (viņa teica, ka nekad to vairs nedarīs gan tad, kad nobeidza magu, gan tad, kad stundu staigāja akla, bija mēma un ko tik vēl visu nebija dabūjusi), un atkal dabūja īpašu statusu - uz stundu bija paralizēta. Nu, un es tikmēr pieliku punktu visiem plakš-plakš, pareizā momentā notrāpot ar pieiešanu pie Mordreda (viņš runāja ar tikko precēto mauru, kurš bija pamanījies apprecēt Žaneti, kura tajā momentā atradās pūķa alā, tā ka vēl joprojām nav skaidrs, kā viņiem tas izdevās...). Maurs šim metās virsū, ka lai tak precoties un lūk, lai ņemot ciet šo te pašu dāmu, esot dikti laba, būšot laba sieva... Sekoja bildinājums, piekrišana. Super. Personīgais spēles mērķis sasniegts par visiem simts. Maurs otrā dienā no vīra par to nokāsa trīs zelta gabalus.
Reāli, ar to arī spēle beidzās. Vakarā spēles laiks bija beidzies, tāpēc apsēdāmies bariņā nostāk no lielās kņadas un jautri pavadījām laiku sarunās par spēles pirmo dienu. Bet arī tālākais OOG turpinājums bija ne sliktāks par pašu spēli, kas diemžēl lietus dēļ neturpinājās otrajā dienā. Bet par to citreiz. Kad nebūs jāskrien uz lekciju.