March 2015   01 02 03 04 05 06 07 08 09 10 11 12 13 14 15 16 17 18 19 20 21 22 23 24 25 26 27 28 29 30 31

August 20th, 2006


Nu, ja jau, tad jau, lai glabājas viss vienuviet. - UVAISA

Posted on 20.08.2006 at 10:44
UZMANĪBU!!!!
Šis raksts ir domāts un veltīts galvenokārt Nimuei, kura par katru cenu pieprasīja lasāmu atskaiti par piedzīvoto mītiskajā pilsētā Varmē.Esi jauka, novērtē Tevis dēļ pie datora nosēdētas stundas, pārējos lūdzu atvainot par pārlieku garā un detalizētā apraksta iesūtīšanu.

Es mājās pārrados šovakar. Es nebiju krogus komandā. Es pilnībā izbaudīju savu lomu, varbūt tāpēc man spēle tik tiešām patikās.
Pirms stāstu visu no sākuma un kā bija tās lietas no mana skatījuma, gribu pateikt paldies:

GM-iem - par doto iespēju paspēlēties, par to, ka bija spēle, par to, ka mani iesaistīja, par to, ka ieskaitīja mani fantastiskā komandā, par... ek, PAR VISU.
Gintai - par atbalstu In-game, kad tas bija vajadzīgs, par gatavību uzklausīt un paklačoties OOG, kaut arī reizēm saturiski tā bija jau trīsreiz OOG noklačota infa... Bet ir forši, ja vari par to klačoties ar vienu cilvēku un tā OOG informācija paliek iespējami šaura cilvēku loka (=2) zināšanā... Un par telti arī protams.
Mausnam - par to, ka pēkšņi mums ēdienu atnesa uz pili bijām vairāk kā patīkami pārsteigti. Un par pašu ēdienu arī paldies.
Vampīriem - jūs bijāt brīnišķīgi.
Elfiem - bija tiešām prieks pie Jums doties meklēt ko nu kuro reizi mēs tur meklējām.
Un visiem, visiem pārējiem par to, ka bijāt.
Manai komandai - pat ja jūs te diez vai iegriežaties, es tik un tā gribu pateikt paldies. Ar jusm varētu spēlēt, spēlēt, spēlēt, spēlēt...

Bet nu, JA KĀDAM IR DROSME TIK GARU STĀSTU LASĪT, par spēli.
Kāds gan jau ka piefiksēja, bet kāds arī varbūt nē, man bija iedalīta visnotaļ interesanta loma šajā visā pasākumā, proti, pirmā sieva ciemā jeb vietvalža sieva. KAd to sen, sen piedāvāja, teju pabrīnījos, bet, iepazīstoties ar savu "vīra kungu" un noklausoties, kā viņam biju prezentēta, bija skaidrs - veci lauri, veca slava jāspodrina.

1. diena
Ierados poligonā pirms vai ap diviem piektdienā. Bija izdevies atrast mazos zaļos vārtiņus, kuriem iepretī īsais gājēju ceļš ar visām norādēm, dikten labā garastāvoklī devos iekšā mežā un gāju, gāju, gāju... Parādījās pirmie ļauži, klātu negāju. Bija tak teikts - spēle sāksies ap 11.30, ienākot ar spēlētājiem nerunāt, meklēt meistaru. Kā tad. Būtu es zinājusi pirms tam poligona uzbūvi, struktūru, plānu vai kā nu to nosaukt, būtu prasījusi ceļu uzreiz (ņemot vērā, ka jau spēlējot, sevišķi spēles sākumā) man reizēm joprojām radās problēmas ar pareizā virziena atrašanu...)
Galu galā, kaut kam uzprasījos, tas kaut kas aiz rokas aizveda, parādīja - re, sarkana bante uz pieres, lūk, varenais GM, bīsties un klanies (tb. saņem savu pasi...)
Turpat jau bija mans vīrs, tur arī viņa uzticamais samurajs "čop-čop", turpat vēl pāris pilsētas sargi. Saņēmu pasi, saņēmu ģimenes naudu, ar to pašu brīdi neapzināti kļūstot arī par pilsētas skaidrās naudas kasi, un devos pārtapt vietvalža sievā grāfienē Estellā. Šajā brīdī sākās spēle.

Pāris minūšu mierīga defilē, lai tad nu visi redz un visiem skaidrs, cik es svarīga un godājama, vēl kāds laiciņš tāpat pastaigāšanas pa Falekas tempļa priekšā esošo pļaviņu, lai apostītu gaisu, pa ceļam vēl izstāstīt vīram, ka tam pilsētas sargam, kas aristokrātam atņēmis nazīti, to vajadzētu atdot, lai ir miers pilsētā un cilvēkiem labs prāts (tiesa, atdot nepaspējām. Kad pilsētas sargam tas tika izstāstīts, aristokrāts ienesās ar tekstu "Atdodiet nazi, man to vajag, esmu jau cits tēls, mani piebeidza..." un vēl citām satrauktām frāzēm...)

Un tad sākās prieki. Pie mātes Falekas abates viens pēc otra ieradās ļauži, kam ap roku bija apsieta slimība. Dāmas klosterī ņēmās ārstēdamas, es skatījos un prātoju, vai tam ir kāda nozīme arī no mana skatpunkta, pastaigāju mazliet apkārt, un ko domā - nostājas man priekšā melns apmetnis, paziņo, ka esot vīzija un liek man ķeksēt no bļodiņas diedziņu. Bet protams, baltais (veselība) gan tam sarkanajam, manis izvilktajam bija pieķēries, bet jāņem bija tas slimais un tā nu es lielā sajūsmā devos vien pie abates, izstumdīju visus rindā stāvošos (esmu es varena vai neesmu...) un ātri vien ar manu kaiti tika galā.
Tad, devos jau atpakaļ uz pili, tur jau bija arī atgriezies mans vīrs, un pie mums ieradās pareģe. Samaksājām, viņa arī pareģoja - oi, mīlīši, trakas lietas, trakas lietas, puse pilsētas saslims... Nospriedu - vo, aptrūksies naudas, iešu es arī pareģot. Paskatīšos, kas tikko noticis un pareģošu to citiem.

Tak tā tās lietas nebeidzās. Kaut kādā sakarā elfi bija pie sevis aizstiepuši Falekas priesterieni, kas nu jau labu laiku bija pazudusi. Abate satraukta, mēs ar vīru ne mazāk, garīga persona tomēr. Jāiet pie elfiem. Elfi pie vārtiem ir gan, bet iekšā nelaiž, sākotnējie teksti teju tādi, kā ar prastiem ikdienas garāmgājējiem, ne ar diplomātiskā vizītē atnākušu vietvaldi. Kad nu uzzināja, tad ielaida gan, bet ar to pašu mūsu runasspējas aptrūkās. Priesteriene sveika, vesela, smaidīga, mūsu sarunu tēma izsmelta, saruna beigusies, lāga nesākta. A ko teikt? Atzīties - jā, ziniet, mēs atnācām pārbaudīt, vai gadienā neesat piebeiguši mūsu priesterieni? Ak neesat? Nu, labi, šoreiz karu necelsim... Sākās vervelēšana no mūsu puses par lielo, kopīgo problēmu ar epidēmiju (surprise! - tā tiešām izrādījās kopīga).

Finālā, pēc ilgas skaidrošanas, ka elfi nebūs vainīgi, ja mēs iesim bojā un cilvēki noteikti karu pret viņiem necels'(par mūsu izdzīvošanu viņi būtu mazāk satraukušies, ja zinātu, ka tankam, kuru reizēm dēvēja arī par vietvaldi, piešķirta iespēja reizi dienā teleportēties un zobens, kas nogalina ar vienu cirtienu), izcīnījām iespēju piedalīties lielā rituālā slimības aizdzīšanai. Brīdinājuši priesterieni, savējo, protams, par iespēju teleportēties, ja nu kas, skatījāmies ar, kas nu būs. Uzradās divi mošķi, elfi ar bultām diez ko netrāpīja, bet mošķi bija šokā, kad ar saviem 12 hitiem uzbrukdami vietvaldim saņēma dūrienu un tekstu - tu esi miris... Slimība līdz ar to bija iznīcināta.

Vēl viens notikums, kas man palicis atmiņā no pirmās dienas, bija vakarā.
Mums jau bija patīkams pārsteigums, kad uz pili tika atnestas divas porcijas vakariņu, pēc tam pievienojot vēl pārīti, un mēs varējām ieturēties savā rezidencē. Bija paēsts, parunāts, apspriests šis un tas (ak, neprasiet kas, ziniet, visādi valstiski sīkumi, viens līdzīgs otram, ne visai svarīgi, bet bez tiem nevar...). Viss beidzās ar to, ka mūsu divi uzticamie sargi paziņoja, ka gribot uz bordeli, esot dzirdējuši labas atsauksmes, iešot. Ar vīru teicām uzreiz - vieni bez sargiem nepaliksim (lai kāds tanks pēc leģendas viņš nebūtu...), bet nu, negribas jau arī liegt puikām papriecāties. Tam sekoja dialogs:
-Seržant!
-Jā!
-Marš, uz bordeli, atvest četras smukākās dāmas!
Vēlāk, kad ieradās arī sardzes priekšnieks, četrām pievienojās vēl divas. Ļāvām viņiem priecāšanās nolūkiem izmantot vienu no pils telpām. (Ak, kad jūs redzētu tās aplaimotās sejas pēc priecāšanās... Ja apskatīsiet Dačuka bildēs tās, kurās attēloti Iusat priesteri eiforijas pārņemtiem skatieniem, tad ziniet, priesteri ne tuvu neizskatās tik aplaimoti kā mūsu sargi...) Pēc tam, otrā dienā kaut kas kaut kam, kas to pēc tam pateica man, bija teicis, ka kāda no bordeļa meitenēm, kurai bija sifiliss, savu klientu sarakstā bija minējusi arī sardzes priekšnieku. Par to iztaujāts, priekšnieks atzinās, ka vismaz četriem viņa vīriem arī tāda kaite esot...

2. diena
Principā diena, kad risinājās galvenie notikumi. Priesteri, magi un citi malači skraidīja apkārt, lielo bēdu bēdādami, viens otram sūdzēdami un prātodami, kā ar visu nelaimju sakni tikt galā. Lielākā problēma šajā procesā gan bija fakts, ka nevienam nebija zināms, kur to sakni meklēt. Katram bija pa druskai informācijas un tad arī sākās - viens lāga negribot stāstīt, otram nepatīk ko stāsta trešais, kamēr trešais pats vispār kaut kur pazudis ar ceturto, kā izrādīsies vēlāk, meklēdami, piekto. Turklāt, paralēli kopīgajai lietai katram ir savas ambīcijas un mērķi...

Piemēram, mūsu nekromants ik pa laikam ieņēma galvā kādu jaunu, šaubīgu ideju, parasti tik šaubīgu, ka pirmā doma bija triekt viņu ratā. Vai - pie vampīriem, tiem tak gan jau ka garšotu. Arī viņa rituālo, vēl neizmantoto pentagrammu noturējām par ļaunā gara radītu, aiztriecām turp paskatīties priesterieni, piesaucām magu, šie rausta plecus - ne vienam, ne otram papīros nekā tāda nav. Atskrien nekromants - vai, mīļo valdniek, es vainīgs, es vainīgs, gribu to un šito. Piemēram, izsaukt no mirušajiem aizstāvi. Mja, laikā, kad viedie dara visu, lai no visādiem miroņiem tiktu vaļā, taisni tas vajadzīgs,turklāt, ej nu sazini, kādiem nolūkiem.

Nekromantu pielikām pie nopietnāka darba - lai parunājas ar nesen atrasta līķa garu, kurš atrasts ar vampīru simboliku. (vampīri bija dievojušies, ka neesot vainīgi un neuzbrukšanas norunu nav pārkāpuši) Viss beidzās ar to, ka gars norādīja uz klātesošo vampīru šefieni kā vainīgo, privātā sarunā dāma teica - nu jā, norāvos no ķēdes, katram gadās. OK, katram gadās, kad nākamreiz taisaties uz gadīšanos, nāciet, pateiksim, ko ēst. Šī afēra galu galā beidzās ar to, ka atļāvām vampīriem ēst elfus, uz kuriem jau bija sakritusi kaudze visādu nelāgu aizdomu, pilsētas ļaužu nolaupīšanu ieskaitot. Un galu galā, gan jau pratīsies garausaiņi, ja vajadzēs, un ja ne - nu tad nekā, i ne līķīti neatradīs, tos pieteicām noglabāt labi neatrodami un tālu no Varmes.

Galu galā, arī nekromants dabūja visu, ko gribēja. Tiesa, pirms atļāvām viņam dabūt visu, ko grib, šim nācās mūsu maga klātbūtnē dot zvērestu - būšu labs, nekaitēšu vietvaldim, viņa ģimenei un uzticīgajiem pavalstniekiem. Un ja tomēr? Nekromantiņš mirst nost uz līdzenas vietas. Tad nu viņš ir aizstāvi varēja saukt, i savu torni ierīkot, lai jau tiek viņam prieks. Visubeidzot, puisis pārstiepa lielo, vareno Nekromantu karaļa kroni un paziņoja, ka vakarā gribot vietvaldi kronēt, lai atdzimtu kaut kādas lielās un varenās spējas. Vēlāk, saliekot kopā visus apstākļus, piekritām, ka tāda kronēšana notiek.

Pirms kronēšanas vēl pamanījāmies pavadīt priester-mag-baru uz kādu rituālu, kas beidzās ar kaušanos un mīklu minēšanu (žetons Guntai par fantastisko vīzijas atainojumu, Dačuka bildēs tās ir tās, kur viņa dzeltenā ģērbā), tur par atrašanos vistuvāk kaut kam kaut kādā brīdī (tā arī nesapratu neko precīzāk) dabūju imunitāti pret cirtieniem uz 12 stundām, sajutos traki varena (ar tādu piedevu un vēl vīru ar visu zobenu pie sāniem), sajutos vēl priecīgāka un laimīgāka kā eiforiskais Iusat priesteru duets, Iusat plīvuru dabūjuši.

Nu, un tad kronējām karali, galvenokārt, lai varētu tikt galā ar spēles centrālo problēmu (precīzāk jums varētu aprakstīt magi vai priesteri, viņi ar to ņēmās idejiskā līmenī). No pils visi izdzīti, izņemot rituālam vajadzīgos, es sargāju durvis. Brīdī, kad šis tika kronēts, pa visu poligonu aizgāja mistiskais vilnis, kas visiem lika mesties ceļos.

Te nu bija slepenais rituāls, nu arī arhimags, no kura bija jāprot noslēpties 12 stundas kā no vienīgā iespējamā karaļa slepkavas šajā laikā (un arhimags pēc idejas arī ļoti gribēja nobeigt karali...) zināja, ka tas ir noticis. Necik ilgi, klauvējiens pie durvīm, kuras jau sargāja sardzes priekšnieks, vampīri klāt, esot sajutuši (vēji, vārdā GM papūtuši), ka šiem jauns karalis kronēts, kas tagad pār viņiem valdīšot. Mūsu plāns bija mazliet citāds - saglabāt maksimālu slepenību līdz 11.30 no rīta. Pārņēmu sarunu.
-Esam atnākuši apsveikt jauno karali!
-Karali? Te nav karaļa.
-Bet mēs jutām (mums meistari norādīja, ka te jānāk meklēt..), ka ir kronēts mūsu jaunais karalis. viņš ir mūsu jaunais valdnieks. Vai jūs nejutāt to vilni?
-Ojā, bija, bija, vilnis te arī... Bet valdnieks Varmē ir tikai viens, pārvaldnieks.
-Hmm... Laikam būsim sajaukuši.

Un viss. Ar to beidzās vampīru apvārdošana. Biju gatavojusies uz pamatīgāku apstrādi. Bet laikam jau vampīru maņas nav tik stipras kā likās...
Tūlīt pēc kronēšanas atrisinājām vēl vienu no problēmām, kas galvassāpes sagādāja jau krietnu brīdi. Runa bija par gredzenā ieslēgto dēmonu, kas ik pa laikam panodarbojās ar terora kustības popularizēšanu (tiesa, terora komandā viņš joprojām bija vienīgais). Gredzens bija pilī, GM Jēkabs stāsta NPC dēmonam situāciju.
-Tevi pirms laika ieslēdza gredzenā, bet neizdarīja visu līdz galam. TU atkal atdzimsti, lai strādātu sliktas lietas. Bet -tev tas ir sanācis krietni nelāgā laikā un vietā.

Tātad, vietvaldis, nu jau karalis, kontrolēja visu ko, ieskaitot šo dēmonu, nobeigt viņu bija viena mājiena jautājums. Iesākumā domas dalījās - atstāt kalpībā vai nogalināt. Un tad pēkšņi visi bija vienisprātis - bija izskanējusi tāda interesanta ideja teleportēt dēmonu uz elfu pilsētu, lai ņemas tur. Tā arī tika darīts - ar aizliegumu nogalināt viņam tika dots rīkojums maksimāli sabojāt elfiem dzīvi no mūsu puses un imunitāte pret jebko no GM puses. Gribētos zināt, ko viņš pie elfiem sadarīja...
Ar to laikam arī beidzās 2. diena. Ne sliktāka par pirmo.

3. diena
Nu, jāatzīstas, šī diena vairāk izpaudās kā jauniegūtā statusa baudīšana (grāfiene --> karaliene ir gana nopietns kāpums). Pie reizes pieklājīgi pasūtīju pie velna hercoga revidenti ar visu komandu, galu galā, ne hercogs būs tas, kas mani inspicēs manā valstī un manu vīru ne tik. Pie reizes bijām arī kaut kur prom, kur tika veikts beidzamais rituāls, aiztaisīts kaut kāds portāls, visas bēdas aizskalotas un prieks Varmes Nekromantiskajā karalistē atgriezts uz, cerams (es liktu uzsvaru uz šo vārdu...), visiem laikiem.

Nu, ņemot vērā, ka uz spēli devos bez liela noteikta mērķa, varu teikt, ka saturiski tā pārspēja jebkuras manas cerības (nerunājot nemaz par paaugstināšanu amatā...), man visu laiku bija ko darīt, ja tas nenāca no GM puses, tad vienmēr bija kādas diplomātiskas pārrunas o vest vai lietas, kas iestāstāmas vīram, vai vēl, kas ko darīt ļāva manas lomas specifika. Iespējams, lielā mērā tas noteica, ka man šī spēle bija tiešām izdevusies.

Previous Day  Next Day