Ezīša personīgā miglas ieleja

Nē, neliekas. Patiesībā esmu pat par to pārliecināta. Es arī tā varētu. Tiesa, ne rīt. Ne parīt. Piemēram nākošvasar ap šādu laiku. Vai mazliet ātrāk, kad vēl silts.. Patiesībā gan LAtvijas mūžam mainīgā klimatiskā josla neļauj precīzi izdomāt, kad tieši, bet es arī gribētu.
Smieklīgākais, ka ir pat ar ko un tas `ar ko` pat saka - tur vairs nav jautājumu `vai', ir tikai jautājums `kad`...
Bet smejieties kaut no krēsla krizdami par manu meitenīgi bērnišķīgo kājas sitienu pie zemes - vells parāvis, es arī gribu. Tā pa īstam. Pa riktīgam. Oficiāli. Ar laimes asarām un liegu mulsumu, ar minstināšanos satraukumā nespējot atrast īstos vārdus. Un visbeidzot pateikt to vienīgo, kas patiesībā tiešām ir vienīgais piemērotais...

Bet kas to dos. Ne jau man to lemt...

varu vien vienatnē piecirst kāju pie zemes un teikt - gribu...