Ezīša personīgā miglas ieleja

Man ir pieriebies un tikai sasodītā pienākuma apziņa neļauj pateikt 'Čau un attā' tagad un tūlīt. Toties pēc tam gan - teikšu tā, lai man gadu neviens nelien klāt. Ja reiz esmu ezis, tad dabūsiet jūs arī eža kažociņu, ne tikai pūkaino vēderiņu. Man ir pieriebies, ka pūkainajā vēderiņā ik pa laikam no jauna tiek iedzīta sūdaina nagla. Un tikko izdodas to izvilkt, sadziedēt puncīti, lai kaut ko darītu tālāk, pēkšņi, lai gan paredzami, tiek iedzīta nākamā. Tiesa, pats dzinējs laikam gan nav informēts, ka reizēm tāda atrakcija ir nāvējoša arī ezītim, ne tikai viņa spējai kaut ko darīt.

Un ziniet, es neesmu klauns. Es zinu, ka tusiņa organizatora (ak, izbeigsim reiz to bērnišķīgo sa-vedēju būšanu) pienākums ir tusiņa organizēšana un viesu izklaidēšana. Bet vai tam tiešām nevar noalgot kādu profesionāli? Kāpēc vajag piebraukt ar saldiem tekstiem, ja rezultāts ir tāds kāds tas ir - mums patiesībā pofig, kas un kā, galvenais, lai viesi negarlaikojas, kamēr mēs esam prom. Lai viss izskatās kruti organizēts, perfekts, izcils arī tad. A mums pofig, kā to panākt un ka no mums kaut ko vajag, iespējams vairāk par pliku laiku sarakstu un ziņu, ka 16 no viesiem būs veci un otri sešpadsmit jauni... A mums pofig, jo to ko gribam mēs, to daram... Un tiklīdz mūsu dievišķās domas mainās, mums pofig, ka tas, kam to vajadzētu zināt, neko nezina un izdara visu, kā liekas labāk un foršāk, lai pēc tam ar knapi izmocītu smaidu noklausītos kārtējo spriedumu NEDER un piemetinātu - bet protams, tās ir Jūsu kāzas...

Man ir pieriebies kaut ko darīt cilvēka labā, ar kuru nespēju sarunāties pat tad, kad visas adatas pieglaustas un pūkainais vēderiņš padevigi pagriests uz augšu. Man ir pieriebies darīt kaut ko cilvēka labā, kas mēģina izskatīties liels, nopietns un pieaudzis, kaut vel ir bērna prātā un pats to nesaprot un tāpēc ir jācieš man, jo viņa bērnisķīgās iegribas un pēkšņās kaprīzes ir neparedzamas. Ak kungs, ja vajag visu tik ļoti igauniski alūksnisku, vai tiešām nevarēja manā vietā iestādīt kādu no turienes un ļaut man atpūsties vienu skaistu nedēļas nogali? MAn ir pieriebies rēķināties ar cilvēkiem, kas ar mani rēķinās tik minimāli, ka manu vakaru, kuru es tiešām būtu varējusi izmantot lietderīgi, izmanto, lai manā asistencē, man klusi (un jūttoties stulbi) vērojot, krāmētu man nezināmās mašīnās man nezināmus cilvēkus, par katru izdiskutējot, vai tiešām to tur var sēdināt... Es tovakar gribēju runāt lietas, kas atkarīgas no manis, bet lūk, ja reiz esot iesākts, tad esot jāpabeidz. Forši vai ne? Sēdi un vēro līdz pusnaktij pilnīgā bezjēga, lai visas svarīgās lietas izrunātu, pieminot katru ne vairāk kā vienā teikumā.

Un vispār, man liekas, ka esmu nodefinējusi savu patieso lomu šajā tusiņā. Klauns. Varbūt klaunu komandas priekšnieks, bet tik un tā klauns. Jo tieši par to arī esmu atbildīga - lai visi viesi izklaidējas, lai viņiem jautri, lai priecājas, negarlaikojas... Lai ir ko darīt... Un tagad gaidu īpašās norādes saistībā ar to, kādas atrakcijas derēs, kādas ne. Pasargdies, aizvainot dažu alūksniesa patmīlību, to jau esmu sapratusi, tāpēc rēķinoties, ka ir lietas, kas var būt iedzimtas (diemžēl arī idiotisms un sviestsmadzenes, tāpēc nevajag riskēt, labāk noskaidrot, vai tiešām māte daba ir šo pasauli apdalījusi un ir vēl kāds tāds.. manī ir liela cerība, ka tomēr ne.), palūdzu visu viesu raksturojumus. Lai zinu, ar ko rēķināties un kuras prastās un nearistokrātiskās spēles atstāt malā. Ak un jā, izrādas, ka cilvēkam, pie kā varētu griezties pēc palīdzības ir jāzvana obligāti un jākonsultējas ar viņu par visiem sīkumiem. OK, piezvanīšu un pavaicāšu, kādas krāsas apakšveļu man ieteiktu, lai tusiņš izdotos. Līdz šim gan domāju, ka palīgs ir palīgs un ja nav kur izmantot, jo pagaidām nav, tad nav jāizmanto. PAtiesībā es vispār brīnos, ka mana dienaskārtība vēl nav saplānota, piestādot man sarakstu, kas, kur un kad jādabū, jāsatiek, jāsagādā...

Tas patiesībā ir gudro maitu pamatpaņēmiens, kurš lieliski nostrādājis pret mani. Liec justies kā kaut kam īpašam, lai izsūktu visu spēku, enerģiju un šajā gadījumā arī veselo saprātu. Ja es nākamo divu nedēļu laikā nesajukšu prātā, tas būs sasniegums. Ja sajukšu, man ir labi, patiesi, īsti draugi (atšķirībā no daža laba cita, par kuru cilvēki spēj vien iesmaidīt un pateikt - ko tu, tas taču ir viņš, ko gan citu tu gaidīji, un kuru, baidoties no idiotiskiem izlēcieniem, vairs lāga pat uz koppasēdēšanām neaicina, nerunājot par visu ko citu), kuri to atriebs. Un man ir mīļotais cilvēks, kas atriebs to divkārt. Un ja es kļūšu atkarīga no nervu zālēm vai miega zālēm (jo aizmigt arī lāga vairs nevaru) - tie divi atmaksās man VISUS izdevumus.

Un visvairāk mani kaitina tas, ka šī sviesta dēļ (un tikai šī sviesta dēļ) neaizbraucu uz Turciju. Uz nedēļu. Dejot un atpūsties kopā ar cilvēkiem, kas varbūt gan nav mani superduperlabākie draugi, bet vismaz mani nesāpinās. Un mamma bija ar mieru pan to braucienu apmaksāt. Bet ko es, idiote un muļķe? Ak, Arta, pēkšņi mainījās plāni un man ir jābūt kāzās... Ak jā, lūk vēl viens cilvēks, kuram vismaz uz to brīdi sagruva daļa plānu un kurš neizskatījās šo kāzu dēļ laimīgs... Nu un, ka cita kalibra iemesli...

Tētis par visu to zina tikai tik, cik paspēju pateikt trijos vienkāŗšos paplašinātos teikumos. Un tā saruna beidzās tik ātri, jo viņš iejaucās - Ko tu tur līdi? Kāpēc tu pacenties sagāzt sev ne tikai so vasaru, bet arī turpmāko mēnesi, divus trīs vismaz?

Gribat, pastāstīšu pasaciņu par kāzām?

Pī, pī, pī, pī, pī, pī, pī, pī, pī, pī, pī, pī, pī, pī, pī, pī, pī, pī, pī, pī, pī, pī, pī, pī, pī, pī, pī, pī, pī, pī, kāzas.