Ezīša personīgā miglas ieleja

Megakoncepcija par peļņas pasūtīšanu pie septiņpadsmit velniem un viņu astēm, par to, ka da priekš kam man ekonomiku, ja (kā izrādās domājuši visi man prfesijas izvēles brīdī tuvie cilvēki) esmu mākslas un kultūras cilvēks, sāk īstenoties.
Kaut kad pēc Lieldienām jāiet parunāties par darbu svaigā gaisā ar jaukiem cilvēkiem un tajā vidē, kas mani allaž valdzinājusi un apbūrusi.
Direktors esot ļoti ieinteresēts ar mani tikties.
Jāpacenšas vismaz kādu no ieteiktām grāmatām izlasīt.

Vēl jāsagaida atbildes no mammas par savu veselību. Bet man liekas, ka pavasara saulīte un smaids, kas atmodies manā sejā, ir labākās zāles.
Iedarbīgākas par visām tām, kuras iespējams liks dzert mamma.

Bet vispār jautri, ka pirms četriem gadiem vini visi zināja, ka es nu gan neesmu ekonomikas cilvēks, bet neviens pat nepaprasīja, vai tiešām man liekas, ka man jāiet tur un tikai tur.
Var jau būt, ka tobrīd tam jautājumam jēgas nebūtu bijis. Šodien arī nav. Atbilde taču visiem skaidra, vai ne?

Priekā!
Ir par ko priecāties.
Katru dienu ir. Ja vien mākam to saskatīt.