Ezīša personīgā miglas ieleja

Esmu aizbēgusi no visa.
Es ceru, ka man nekad negribēsies atgriezties, jo bēgšana godu nedara un atgriezties pēc tam nav viegli.
Likās, tas nozīmēja tik daudz, bet tagad, kad tā vairs nav, man nepietrūkst.
Ko tas nozīmē?

Gribu nomainīt pasauli.
Sākt no jauna.
Ne visu, tikai gandrīz. To nemaināmo gribu mācīties nepazaudēt.
Bet pazaudēt to, kas man dārgs, laikam ir mans slepenais talants, kurš nācis līdz visu manu dzīvi.

Es šodien zinu, ka 1. janvārī sākšu jaunu dzīvi. Būšu jauna es.
Labāka? Nezinu. Sliktāka noteikti nē. Vairāk kā šobrīd sev nepatikt es nevaru.

Bet visi akmeņi, kas bija sakārti kaklā, ir atraisīti un nomesti.
Žēl, ka līdzi tiem krīt šis un tas, ko es vēlētos paturēt. Nekad jau nevar gribēt visu, nekad nevar gribēt vislabāko.
Vislabākais paliek kopā ar to, no kā atsakos. Balanss.

Un tomēr, kaut ko pakārt kaklā gribas. Ne akmeni. Kaut ko skaistu, kaut ko, kas tiešām patiks.