aaaa, varētu spiegt cik skaists kadrs! vertigo pusfilmā tieši pirms skūpsta kraujas malā vilnis ar tādu blīkši uzšļācās uz krasta. man šķiet, Hičkoks aiz laimes apčurājās.
satiksimies Venēcijā. nakts kaisle mūs izdzīs pēc zaļajiem ūdeņiem dvakojošajā gaisā. mans sarkanais apmetnis kā apkaunojošs asins traips uz pilsētas sienām. tavs baltais - kā tīras iekāres simbols. maskas sedz mūsu sejas. mēs nesarunājamies. baidamies ar balsīm nodot sevi. no piedurknes izkrīt melna piezīmju grāmatiņa. vējš šķirsta tās lapas un kamēr mēs baudam viens otra ķermeni neērti atspiežoties pret mitrajām sienām, žurkas sadriskā melnos vākus lapām ļaujot aizpeldēt kopā ar gondolu airu šļakstiem.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |