skatos jau kuro x laurent garnier unreasonable(live) un ieklausos savās ķermeņa dīvainajās reakcijās. tirpiņas dejo pa manu augumu, ka maz neliekās. žum žum šņerk bum tipu ripatu blaukš tibaukš..
Last tribute from the 20th Century ir skaista elektroniskā flauta. tas man atgādina vienu lv leļļu mult. tur velniņš gribēja kļūt par cilvēku. viņš no elles aizgāja uz virszemi. un darot labus darbus(piem. kokam paceļot un pieliekot nokritušu lapiņu) nokrita aste un noktita ragi. tad tur ram ta ram bla bla bla un viņš satika meitenīti. meitenīte spēlēja uz flautas. velniņš paņēma kociņu un pūta, nekā. tad zaķītis atnesa flautiņu. velniņš spēlēja tik briesmīgi, ka zaķi savas ausis taisīja ciet un putni ģība. velniņš iemācījās spēlēt uz flautiņas un abi ar meitenīti stāvot katrs uz sava akmeņa spēlēja. tad viņi bija katrs uz cita akmeņa un tad jau uz viena akmeņa un tad jau lieli spēlēja uz skatuves. un jo viņi auga lielāki, jo viņiem auga garāki mati.
tagad gudrīši pasakiet kā šo multeni sauca. nekā nevaru atcerēties un nevaru nekur atrast.
tā flautiņu spēle ir tāda.. nu tāda..
nu un tagad vēlreiz no sākuma ;)))
/ eu, a mož saģērbties nevis skraidīt pa māju kā izspūrušai pusjukušai ;)))
mitra kā izžuvusi upe
skaļa kā mēms kliedziens
apreibusi kā skaidrākais rasas piliens
tik smaga ka varētu lidot
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |