lūk sēžu un izlemju daudzus par un pret savam nākamajam ļoti gribētajam dzīvniekam.
vai es būšu laba viņam?
vai es spēšu veltīt tik daudz laika cik viņam vajag?
vai viņš mani iemīlēs ātrāk kā par 5 gadiem?
vai es varēšu izturēt, ka viņš dzīvo 20 gadus?
vai..
vai..
vai..
ok, iešu pačučēt un tad jau rīt domāsim vēl
sapnī jāju ar zirgu sedlos. tad es nogalināju divus vīrus un no sava zirga pārlecu mugurā viena nogalinātā vīra zirga mugurā. vienīgais kas viņam bija - pavada. bija lieliska sajūta jāt un just zirga zilto miesu un kā viņa muskuļi kustās. mēs ātri sapratāmies. aizjājām uz kapiem. gribējām pie tēta, bet kapi bija pārpildīti ar cilvēkiem baltās drēbās. viņi tur bija tik daudz, ka mēs knapi pa ceļu varējām jāt. vienīgi ap tēte kapu nedrūzmējās dīvainie cilvēki. mēs ar zirdziņu nojājām lejā no kalna, nu kur ir tuvāk pie ūdenspumpja kapi un aiz tiem un tad es redzēju ka iepriekšējais zirdziņa saimnieks bija piesējis viņam pie mutes ūdenspudeli. es viņam to noņēmu un viņš dzēra no peļķes malas, tad pamanījis, ka pēdas nospiedumos ir ūdens, viņš dzēra no pēdu nospiedumiem. nobučoju zirdziņu. mēs abi stāvējām un nekādi nevarējām izdomāt kā tikt pie tēta. viņš sauca. un es tik ļoti gribēju pie viņa, bet ar zirdziņu nevarēju
un mammai pirms tam mājās bija dīvaina kastīte, kur bija visādas dīvainas fotogrāfijas. māsu, tēta, manas, viņas pašas.
man patika atsperties no zemes un lekt zirdziņam mugurā.
es teču īstenībā jāt nemāku
taču tās sajutas pret zirdziņu man tagad liek ilgoties pēc viņa ;/
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |