ķieģeļu krāsa un smarža. tā viņu noveda vājprātā. plecos vienmēr mugursoma. mugursoma dažādi ķieģeļi. katram sava noskaņa. apsēdusies zem mežābeles, notraucot putekļus no kājām, viņa acis piemiegusi vilka ārā no somas ķieģeļus un tad ostīja tos. smaidīja. dažkārt uznaca skumjas, jo viss mainījās. ja divas dienas pēc kārtas izvilka vienu un to pašu ķieģeli, tas katru dienu smaržoja savādāk. tas skumdināja un arī priecēja. dazkārt gribējās vakardienas izjūtas. sarkanie ķieģeļi viņai bija trīs. ja viņa izvilka sarkano, tad saslapinaja pirkstu, paberzēja pret ķieģeli un iekrāsoja rakstus uz sejas. iekrāsoja pkaukstas un ietonēja savus blondos matus rozā. ar gadiem ķieģeļi kļuva mazāki un mazāki. saruka jau arī viņa. mati jau sen viņai nav blondi. rozā kā frēzija. smaržojoša pēc ķieģeļiem.
guļu uz jumta kajas pārkārusi pār jumta malu. ar vienu roku velku par skursteņa stūri. diezin kā tur salatētis ielien? makoņi peld un ir tāds miers. vai tās ir tavas rokas, kas mani apgriež otrādi un pie rokām un pleciem piestiprina ar karstu vasku pelēkas spalvas? vai tās ir tavas lūpas kas man ausīs klusi zvana ka krāšņumam būs saules atspīdums perfektajā spalvu pelēkumā? vai tā ir tava elpa, kas mani nopūš no jumta un kādu laiku sargā kamēr es iemācos lidot ar šiem spārniem? vai tie ir mani jumti, jeb tavējie?
es aizmirsu paroli, lai nolaistos uz tava jumta.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |