vai tu jūti to pašu ko es?
vai tu redzi to pašu ko es?
viss ir tik izstiepts, plūstošs un precīzs, kā kurā mirklī es gribu.
visa kā bija tik daudz. visiem..
es joprojām skaidrā.. pat pēc tik daudz... man pārāk skaidrs prāts. pārāk.
taču tik un tā es spēlējos ar apkārtni. redzu ko gribu un kā gribu.
taču tik un tā manas sajūtas no šārīta sajūtām maz atšķirās.
visi lopā, bet es tikai kā gurķītis. nu tāds kraukšķīgs marinēts pipargurķītis.
varbūt tā ir labi... varbūt..
parasti semināri sākas 10.00, šoreiz nez kāda izņēmuma pēc 9.00. protams man visi modinātāji pēc ierastā semināru ritma...
nekas viņu atkārtos pēc 2 nedēļām.
stulba sajūta tomēr. ļoti ļoti jau gribējās šodien pamācīties. varbūt līst atpakaļ midziņā? a midziņa ta jāklāj...
viņa bija ļoti slima. viņai uzdāvināja riteni, lai viestu viņā prieku un dzīvotgribu. no cilvēkiem viņa izvairījās un atteicās. viņa bija lepna un ietiepīga kā tankists. viņa negribēja lai viņu redz tādu izdēdējušu kaulainu ģīmi. kā viņa zināja, ka viņa ir ļoti slima? visi pret viņu izturējās laipni un staigāja uz pirkstgaliem. vai tā bija nāve? drīzāk gan aknu kolikas. acis miglojās un viņa nevienu neatpazina. acs tiiklene veidoja savādus rakstus. ritenis. jā ritenis. to vienīgo viņa vienmēr atpazina. tam nebija sejas.tam bija metālisks apstulbinošs aromāts un skaists zvans, kurš izdeva milzīgu troksni. uz ielas tas būtu ok, bet ne jau slimnīcā. galu galā tik daudz tinkšķinot vienīgo lietu, ko viņa atpazina, viņā sagrūda vēl vairāk zāles un novietoja baltā polsterētā istabā, jo no priekiem viņa blēja un gar lūpas kaktiņu tecināja putas. viss viņas ķermenis rāvās krampjos.
riteni pārdāvināja tālāk brālim. ar viņu tika veiktas neiespējami manervi ielu krustojumos. ar zvanu pieskandināti visi pagalmi. ritenis labi zināja visus pagalmus, jo katru vakaru tika atstāds uz pāris stundām citā pagalmā. parasti brālis iebraucot pagalmā uzzvanīja ar zvaniņu, tad atvērās kāds logs un piesārtusi meitene aicināja viņu iekšā. dažkārt kāda nekautrāka verot aizskarus vaļā nejauši atrāva vaļā blūzīti ļaujot mēnesgaismai rotāties uz pienbaltajiem apaļumiem. vēlāk jau parādījās arī kādai kāds trešais apaļums. riteni vienā šādā reizē mazie puikas salauza. vot kaitināja, ka šis tur stāv. izlauza spieķus, pārdūra riepas, norāva zvanu. viņi skrēja pa pilsētu skaļi sakndinot zvanu vecām tantiņām pie ausīm. slimnīca bija pārpildīta ar infarktu ķērušiem onkām, histērijā kliedzošām večiņām. puikas dažkārt kā kaitinādami skrēja ap slimnīcu un zvanīja riteņa zvaniņu. visi slimie panikā skrēja kaut kur. visbiežāk viens otram virsū, netīšām (dažs tīšām) ar dūri karstumā iesitot kāram pa seju. dažs iespiests starp diviem ratiņiem ar lauztu kāju un atsistu žokli varēja vien asiņainu skatu lūkoties pēc palīdzības. a palīdzība pati lūkojās pēc kāda, kas viņu izvilktu no skapjapakšas un lai kās neuzkāptu viņa ar krītošo skalpeli nocirstajam pirkstam. piešūt taču vēl varētu.
zvans tika izārdīts, samīts un izkaisīts kā vecmātes pelni okeānā.
zandalēm plīst siksniņas un sprādzes paliek matos.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |