man atkal sniegs snieg uz augšu.
ar karotīti ķeksējot sasalušos ziedputekšņus medū, uz gludās masas virsas palika ģitāras forma. tagad ar medu ierakstīšu pazudušās notis kaklā.
un nedaudz vēlāk, ja milzīgs vējš jums rauj no galvas cepuri, ziniet, notis manā kaklā atradušās un es viņas skaļi izkliedzot laižu brīvībā izdejot virpuļus kopā ar sniegu..
manā sapnī bija milzu skaistums un nežēlīgums. es visu laiku fotogrāfēju.
žēl, ka es nespēju to skaistumu uzzīmēt jums acīs, kamēr jūs lasiet...
jūra negaisa laikā. un tie viļņi nāca uz krastu kā daudzstāvu mājas. melni zili un lillaa. un krastā delfīni. šļakatas... fantastiski.. ja tikai nebūtu bijuši cietušie...
tas varētu būt šausmīgi skaisti - dimanta zvaigzne.
es iedomājos kā viņa pulsējot zvana...
ui.. pat zosāda uzmetās..
braucot no Ķengaraga garām Krasta masīvam, atcerējos kā es reiz tur kojās dzīvoju. bija vēl tie labie laiki, kad sabiedriskajos transporta līdzekļos vēl bija tie "krokodīli", kuros izspiež taloniņus. tie bija tie labie laiki, kad vilcienos varēja braukt pa "zaķi". nu vot. man toreiz maks bija ļoti biezs(ne jau ar naudu, tās tur visbiežāk vienkārši nebija), jo tur bija kādas 4 jaunas tramvaja biļetes, kādas 50 izcaurumotas un kādi 20 papīrīši sagriezti biļešu lielumā. iekāpjot tramvajā es izspiedu papīrīti, tad izņēmu tās 50 sacaurumotās un salīdzināju caurumiņus ar papīrīti. ja atradu identisku, tad pārējos noliku. ja nē t5ad izspiedu jaunu. no dažiem bija pat pa 3-4 exemplāri. tad mēs ar draudzenēm mainījāmies.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |