15 February 2014 @ 11:01 pm
 
Šķiet, ka pagājuši pāris gadi, kopš pēdējoreiz šeit rakstīju. Vai vispār rakstīju.

Pēdējās pāris nedēļas nepamet kāda sajūta. Liela, nepārvarama bezjēdzības sajūta. Cenšos atcerēties, kā bija iepriekš - ko es darīju, domāju, runāju, kā reaģēju, izpaudos un biju. Tā, kā ar nazi būtu nogriezts - toreiz un tagad. Katru dienu, vērojot cilvēkus un klausoties sarunas, man prātā kāda balstiņa prašņā - kāda tam nozīme? Kāpēc kāds kaut ko saka vai dara? Man ir sajūta, ka pilnīgi un absolūti NEKAM nav jēgas - ne autobusiem, ne reklāmas plakātiem, ne pārdevēju formām, ne notekūdeņu caurulēm, ne gaismas slēdzim, ne bruģim, ne elektrības vadiem, nekam, nekam, nekam. Katra skaņā man šķiet nevajadzīga un bezjēdzīga, neatkarīgi no tā, vai to radījis cilvēks, priekšmets vai daba. Visa pasaule man rādās kā tukšs un caurspīdīgs ziepju burbulis - forma ir, satura nav. Es negribu tā dzīvot un just. Es vēlētos, kaut cilvēki un es pati sev šķistu normāla. Ka lietas ir tādas, kādām tām jābūt. Bet tā vietā es eju pa ielu un man gribas kliegt, ka viss ir nepareizi un nevietā.

Kas tas ir un kā lai to aptur?

Domāju daudz par kosmosu atkal. Un tās ir vienas no biedējošākajām domām, kādas man bijušas jau kopš agras bērnības. Tā puteklīša sajūta.