Jāsaka, ka tā ir visnotaļ neparasta sajūta, kad pilnīgi nepazīstami cilvēki dod iespēju pierādīt sevi, nebaidoties, ka tas nesīs materiālos vai morālos zaudējumus. Es to saucu par uzticības kredītu. Un nekas neliek strādāt cītīgāk un ar lielāku atdevi, kā tas, ka kāds tev ir uzticējies bez jebkāda pamatojuma! Man dara labu, un es gribu darīt vēl simtkārt vairāk laba! Tur slēpjas visas pasaules spēks - dot, neko negaidot, un pretī saņemt daudz vairāk. Visa vaina būs tajā, ko sagaidām no citiem. Un, kolīdz sākam gaidīt, cerēt, iztēloties, uzbūvējam dažus metrus augstu sienu, kurai reizēm otrs cilvēks nespēj pārrāpties pāri. Kāpēc nevar vienmēr sākt no tā nulles punkta un ļaut otram būt tādam, kāds viņš ir savā patiesajā būtībā? Kāpēc vienmēr jābūt uzstādījumiem un barjerām?

Trakākais, ka esmu tāda pati. Būvēju aizsargjoslas un šauju lāzera starus, lai tik neviens netiktu man klāt. Pasarg dies', pielaist par tuvu. Ja nu sāp?