Atbrīvot prātu no liekā, koncentrēties patiesi nozīmīgajam, pārspēt sevi, pārkāpt pāri visiem "nevaru, negribu, nemāku", būt pateicīgai par pārbaudījumiem un atcerēties to, ka mēs augam caur pieredzi - visbiežāk skumju, nepatīkamu un ļoti sāpīgu. Fiziska augšana liek izjust sāpes, un ar garīgo izaugsmi ir tāpat. Gribētos rast mieru savā dzīves ceļā, ļauties un patiesi izbaudīt laika plūdumu, neiedalīt pasauli labajā un sliktajā, bet gan uztvert it visu notiekošo kā man nepieciešamu un svētīgu. Mūsu dzīve nav it nekas no apkārt esošā, ne lietas, ne vietas, ne cilvēki. Viss ir koncentrēts domās. Ir biedējoši, taču nepieciešami to apzināties - tagadne ir mana prāta darbības spogulis un esmu vienīgā atbildīgā par savu dzīvi. Un tā patiesībā ir brīnumskaista sajūta.

Vēroju, kā Daugava plūst, man arī gribētos tā plūst.